Epidermālās cistas

Epidermālā jeb epidermoidā cista ir biežs, parasti labdabīgs ādas veidojums. Tā ir norobežota kapsula ādā vai zem ādas, kas visbiežāk pildīta ar keratīnu – olbaltumvielu, kas veido ādu, matus un nagus. Ikdienā šo veidojumu bieži sauc par “tauku dziedzera cistu”, “tauku cistu” vai “ateromu”, taču šie nosaukumi ne vienmēr ir medicīniski precīzi, jo epidermālā cista parasti nav pildīta ar taukiem.

Epidermālā cista bieži izskatās kā apaļš, lēni augošs bumbulis zem ādas. Tā var būt nesāpīga, bet iekaisuma, plīsuma vai infekcijas gadījumā kļūst sarkana, silta, pietūkusi un sāpīga. Cistu nevajadzētu spiest, durt vai mēģināt iztukšot mājās, jo tas var pastiprināt iekaisumu, veicināt infekciju un palielināt rētas risku, turklāt šādi netiek izņemta cistas kapsula.

Kas ir epidermālā jeb epidermoidā cista?

Epidermālā cista un epidermoidā cista parasti nozīmē vienu un to pašu. Medicīnas literatūrā lieto arī nosaukumus epidermal inclusion cyst, epidermoid cyst, infundibular cyst un keratin cyst.

Tā ir ādas cista, kas veidojas no epidermas jeb ādas virskārtas šūnām vai matu folikula augšējās daļas. Šīs šūnas turpina veidot keratīnu, bet tas neizdalās uz ādas virsmas un uzkrājas kapsulā. Rezultātā veidojas lēni augošs mezgliņš vai bumbulis zem ādas.

Epidermālā cista ir tikai viens no ādas un zemādas cistu veidiem.

Epidermālā cista, epidermoidā cista, ateroma un tauku dziedzera cista: kāpēc nosaukumi jūk?

Pacienti bieži lieto vārdus “ateroma”, “tauku dziedzera cista” vai “tauku cista”, lai aprakstītu bumbuli zem ādas ar bālganu vai dzeltenīgu saturu. Tomēr epidermālā cista visbiežāk ir pildīta ar keratīnu un ādas šūnu atliekām, nevis ar tauku dziedzera sebumu.

Tāpēc precīzāk ir teikt “epidermālā cista” vai “epidermoidā cista”. Vārdu “ateroma” ikdienā var lietot kā aptuvenu apzīmējumu, bet diagnozi nosaka ārsts pēc apskates un, ja vajadzīgs, izmeklējumiem vai histoloģiskās pārbaudes.

Vai epidermālā cista ir pildīta ar taukiem vai keratīnu?

Epidermālā cista parasti ir pildīta ar keratīnu, nevis taukiem. Keratīns ir dabiska ādas, matu un nagu olbaltumviela. Cistas iekšpusē tas var uzkrāties kā bieza, balta, dzeltenīga vai sierveida masa.

Tas izskaidro, kāpēc epidermālās cistas saturs var būt biezs un nepatīkami smakojošs arī tad, ja nav bakteriālas infekcijas. Strutas parasti liecina par infekciju, bet balts vai dzeltenīgs keratīna saturs pats par sevi vēl nenozīmē strutas.

Kā izskatās epidermālā cista?

Epidermālā cista parasti izskatās vai ir sataustāma kā apaļš, gluds un lēni augošs bumbulis zem ādas. Tā var būt ādas krāsā, bālgana, dzeltenīga vai apsārtusi, ja radies iekaisums.

Raksturīgās pazīmes:

• apaļš vai kupolveida mezgliņš;
• lēna augšana;
• bieži 1–3 cm izmērs, bet cista var būt arī mazāka vai lielāka;
• centrāls tumšāks punkts jeb punctum;
• kustīgums virs dziļākiem audiem, lai gan cista var būt saistīta ar ādu;
• parasti nav sāpju, ja nav iekaisuma;
• iespējami biezi, balti, dzeltenīgi vai nepatīkami smakojoši izdalījumi.

Ja veidojums strauji aug, asiņo, čūlo, maina krāsu vai formu, kļūst ļoti ciets vai nekustīgs, nevajadzētu pieņemt, ka tā noteikti ir vienkārša epidermālā cista.

Kas ir punctum jeb centrālais punkts?

Punctum ir mazs centrāls punkts vai atvere uz cistas virsmas. Tas var izskatīties kā tumšāks punkts, melns punktiņš vai neliela pora. Ne visām epidermālajām cistām tas ir redzams, taču tā klātbūtne var palīdzēt ārstam atpazīt epidermālo cistu.

Centrālo punktu nevajadzētu spiest. Spiešana var izraisīt cistas plīsumu, iekaisumu un infekciju.

Vai cista ar punktu vidū vienmēr ir epidermālā cista?

Nē. Centrāls punkts ir raksturīga epidermālās cistas pazīme, taču ar to nepietiek pašdiagnostikai. Līdzīgi var izskatīties arī citi ādas veidojumi vai iekaisuma procesi. Ja veidojums aug, sāp, mainās vai nav skaidrs, kas tas ir, to vajadzētu izvērtēt ārstam.

Kas atrodas epidermālās cistas iekšpusē?

Epidermālās cistas iekšpusē parasti ir keratīns un ādas šūnu atliekas. Saturs var būt biezs, balts, dzeltenīgs, sierveida un nepatīkami smakojošs. Tas ne vienmēr nozīmē, ka cistā ir strutas.

Strutas vairāk raksturīgas infekcijas gadījumā. Ja cista kļūst sarkana, karsta, sāpīga, pietūkusi vai parādās drudzis, tā jāparāda ārstam.

Kāpēc rodas epidermālās cistas?

Epidermālās cistas bieži rodas, ja matu folikula augšējā daļa nosprostojas vai ādas šūnas nonāk dziļākos ādas slāņos un tur turpina veidot keratīnu. Dažreiz tas notiek pēc ādas traumas, skrāpējuma, operācijas rētas, aknes vai hroniska ādas kairinājuma. Reizēm skaidru iemeslu noteikt nevar.

Iespējamie veidošanās mehānismi:

• matu folikula nosprostojums;
• keratīna uzkrāšanās;
• ādas šūnu ieslēgšanās dziļākos slāņos pēc traumas;
• akne vai iekaisīgi ādas procesi;
• retāk – ģenētiski sindromi vai citas slimības, īpaši tad, ja cistu ir daudz.

Epidermālās cistas parasti nerodas sliktas higiēnas dēļ un nav lipīgas.

Kur visbiežāk veidojas epidermālās cistas?

Epidermālās cistas var veidoties gandrīz jebkur uz ķermeņa, bet biežāk tās redz:

• uz sejas;
• kaklā;
• uz muguras;
• uz krūtīm;
• uz pleciem;
• galvas ādā;
• reizēm dzimumorgānu apvidū.

Galvas matainajā daļā bieži sastopamas arī pilārās cistas, kas ir cits cistu tips. Tāpēc bumbulis galvas ādā ne vienmēr ir epidermālā cista.

Epidermālā cista uz sejas un mazas baltas cistiņas

Uz sejas epidermālā cista var radīt kosmētisku diskomfortu un reizēm tikt sajaukta ar akni, slēgtu komedonu vai mīlijiem (milia). Mīliji ir ļoti mazas, baltas keratīna cistiņas, kas bieži veidojas ap acīm, uz vaigiem vai citās sejas zonās. Tie nav tas pats, kas lielāka epidermālā cista ar izteiktu kapsulu un dziļāku mezgliņu.

Sejas veidojumus nevajadzētu spiest vai durt mājās, jo šajā zonā īpaši nevēlamas ir rētas, pigmentācijas pārmaiņas un infekcija.

Vai epidermālā cista ir bīstama?

Lielākā daļa epidermālo cistu ir labdabīgas un nav dzīvībai bīstamas. Tās var ilgi saglabāties bez simptomiem. Tomēr cista var kļūt problemātiska, ja tā aug, traucē, atkārtoti iekaist, plīst, inficējas vai rada sāpes.

Svarīgi atcerēties, ka ne katrs bumbulis zem ādas ir epidermālā cista. Ja diagnoze nav skaidra, veidojumu vajag izvērtēt ārstam.

Vai epidermālā cista var būt ļaundabīga?

Epidermālās cistas parasti ir labdabīgas. Ļaundabīgas pārmaiņas epidermālā cistā ir ļoti retas, taču medicīniski iespējamas, un reizēm cistai līdzīgs veidojums var izrādīties cita diagnoze.

Ārsta izvērtēšana nepieciešama, ja veidojums:

• strauji aug;
• kļūst ciets un nekustīgs;
• asiņo vai čūlo;
• nedzīst;
• maina krāsu, formu vai virsmu;
• ir pigmentēts;
• atkārtoti iekaist;
• ir saistīts ar drudzi, neizskaidrojamu svara zudumu vai izteiktu nogurumu.

Jebkurš jauns vai mainīgs pigmentēts ādas veidojums jāparāda dermatologam.

Kad epidermālā cista iekaist, plīst vai inficējas?

Epidermālā cista var iekaist, ja tās kapsula plīst un keratīna saturs nonāk apkārtējos audos. Tā var arī inficēties, ja tajā nonāk baktērijas. Viens no iespējamiem ādas infekciju izraisītājiem ir Staphylococcus aureus, taču precīzu infekcijas iemeslu un ārstēšanas nepieciešamību nosaka ārsts.

Par iekaisumu vai infekciju var liecināt:

• apsārtums;
• pietūkums;
• silta vai karsta āda;
• sāpes un jutīgums;
• strutas vai nepatīkami smakojoši izdalījumi;
• strauja veidojuma palielināšanās;
• drudzis vai slikta pašsajūta.

Iekaisums un infekcija nav viens un tas pats, bet pacientam tie var izskatīties līdzīgi. Tāpēc sāpīgu vai apsārtušu cistu vajadzētu parādīt ārstam.

Ko darīt, ja epidermālā cista kļūst sarkana un sāpīga?

Ja epidermālā cista kļūst sarkana, karsta, pietūkusi vai sāpīga, to nevajadzētu spiest, durt vai mēģināt iztukšot. Līdz ārsta apskatei var saudzīgi uzturēt ādu tīru un izvairīties no berzes vai traumēšanas.

Atkarībā no situācijas ārsts var ieteikt:

• novērošanu, ja iekaisums ir viegls;
• infekcijas ārstēšanu, ja ir bakteriālas infekcijas pazīmes;
• drenāžu, ja sakrājies izteikts strutains saturs vai radies spiediens;
• plānveida izņemšanu vēlāk, kad iekaisums ir norimis.

Antibiotikas var būt vajadzīgas infekcijas gadījumā, bet tās neizņem cistas kapsulu. Tāpēc pēc iekaisuma ārstēšanas cista var saglabāties vai atkārtoties.

Kāpēc epidermālā cista var atkārtoties pēc drenāžas?

Drenāža nozīmē, ka tiek izvadīts cistas saturs, bet cistas kapsula bieži paliek audos. Ja kapsula paliek, tā var atkal piepildīties ar keratīnu, un cista var atkārtoties.

Tāpēc, ja cista atkārtoti iekaist vai atgriežas, ārsts var ieteikt plānveida ķirurģisku izņemšanu, kad iekaisums ir norimis.

Epidermālā cista vai lipoma: kā atšķirt?

Pēc taustes vien diagnozi ne vienmēr var noteikt droši. Ja veidojums aug, sāp, ir dziļš vai neskaidrs, ārsts var ieteikt ultrasonogrāfiju vai izņemšanu ar histoloģisku pārbaudi.

Epidermālā cista vai pilārā cista: kā atšķirt?

Pilārā jeb trihilemmālā cista biežāk veidojas galvas matainajā daļā un parasti ir saistīta ar matu folikula struktūrām. Tā mēdz būt stingra, gluda un bieži bez centrāla punkta. Epidermālā cista biežāk sastopama uz sejas, kakla, muguras un krūtīm, un tai biežāk var būt centrāla iedobe.

Epidermālā cista vai augonis un abscess: kā atšķirt?

Augonis jeb furunkuls ir strutains matu folikula un apkārtējo audu iekaisums. Abscess ir strutu krājums audos. Iekaisusi epidermālā cista var izskatīties līdzīgi augonim vai abscesam, tāpēc pašdiagnostika var būt maldinoša.

Neiekaisusi epidermālā cista parasti aug lēni un nesāp. Augonis vai abscess biežāk parādās straujāk, ir sāpīgs, sarkans un karsts un var būt saistīts ar strutām vai drudzi. Šādā gadījumā nepieciešama ārsta izvērtēšana.

Epidermālā cista vai aknes cista?

Aknes gadījumā dziļi iekaisīgi mezgli vai tā sauktās aknes cistas nav tas pats, kas epidermālā cista. Aknes bojājumi parasti ir saistīti ar komedoniem, iekaisīgām papulām, pustulām, mezgliem un plašāku aknes ainu.

Epidermālā cista biežāk ir viens norobežots, kapsulēts veidojums ar keratīna saturu. Ja uz sejas vai muguras ir vairāki iekaisīgi veidojumi, jāizvērtē arī akne, folikulīts un citi ādas stāvokļi.

Kā ārsts diagnosticē epidermālo cistu?

Epidermālo cistu ārsts bieži var diagnosticēt pēc apskates. Tiek vērtēts veidojuma izmērs, forma, atrašanās vieta, kustīgums, sāpīgums, ādas krāsa, centrālais punkts, iekaisuma pazīmes un tas, vai veidojums ir saistīts ar dziļākiem audiem.

Ārsts var jautāt:

• cik ilgi cista ir bijusi;
• vai tā aug;
• vai tā sāp vai iekaist;
• vai iepriekš bijusi trauma;
• vai no tās izdalījies saturs;
• vai līdzīgi veidojumi bijuši agrāk;
• vai ģimenes locekļiem ir līdzīgas cistas.

Kad nepieciešama ultrasonogrāfija, dermatoskopija vai histoloģija?

Tipisku epidermālo cistu bieži var atpazīt klīniski. Papildu izmeklējumi nepieciešami, ja diagnoze nav skaidra, veidojums ir dziļš, netipisks, strauji aug vai jāatšķir no cita veidojuma.

Dermatoskopija palīdz izvērtēt ādas virsmas struktūras, īpaši, ja veidojums ir pigmentēts vai jāatšķir no cita ādas veidojuma.

Mīksto audu ultrasonogrāfija var palīdzēt noskaidrot, vai veidojums ir cistisks vai ciets, cik dziļi tas atrodas un vai ir saistīts ar apkārtējiem audiem.

Histoloģiskā izmeklēšana nozīmē, ka izņemto veidojumu pārbauda mikroskopā. Tā ir īpaši svarīga, ja diagnoze nav pilnīgi skaidra, veidojums ir netipisks vai atkārtots vai ārstam jāizslēdz cits process.

Kā ārstē epidermālās cistas?

Ārstēšana ir atkarīga no cistas izmēra, atrašanās vietas, simptomiem un iekaisuma.

Iespējamā taktika:

• novērošana, ja cista ir maza, nesāpīga un nemainīga;
• iekaisuma vai infekcijas ārstēšana;
• drenāža, ja cista ir ļoti sāpīga, saspringta vai strutaina;
• ķirurģiska noņemšana kopā ar kapsulu, ja cista aug, traucē, atkārtoti iekaist vai diagnoze nav skaidra;
• histoloģiskā pārbaude pēc izņemšanas, ja tā medicīniski nepieciešama.

Pilnīgāka cistas izņemšana kopā ar kapsulu samazina atkārtošanās risku. Ja tiek iztukšots tikai saturs, kapsula var palikt un cista var atkal piepildīties.

Kad epidermālā cista jānoņem?

Epidermālo cistu var ieteikt noņemt, ja tā:

• aug;
• sāp;
• atkārtoti iekaist;
• izdala saturu;
• traucē apģērbam, skūšanai vai ikdienas darbībām;
• atrodas redzamā vietā un rada izteiktu kosmētisku diskomfortu;
• pēc drenāžas atkārtojas;
• nav droši diagnosticējama.

Epidermālo cistu bieži ir vieglāk noņemt plānveidā, kamēr tā nav iekaisusi. Iekaisuma laikā kapsula var būt plīsusi vai cieši saistīta ar apkārtējiem audiem, tāpēc pilnīga izņemšana var būt grūtāka.

Procedūras gaita, anestēzija, šuves, dzīšana, rētas un diegu izņemšana detalizētāk aprakstīta rakstā “Cistas noņemšana”.

Ko nedrīkst darīt mājās?

Epidermālo cistu nedrīkst spiest, durt ar adatu, griezt, dedzināt, skrāpēt vai mēģināt iztukšot pašam. Uz veidojuma nevajadzētu lietot kodinošus līdzekļus, spirtu, citronu, sodu, zobu pastu, ābolu etiķi vai citas agresīvas vielas.

Šāda rīcība var izraisīt cistas plīsumu, iekaisuma izplatīšanos, infekciju, rētu, pigmentācijas pārmaiņas un atkārtošanos. Tā var arī aizkavēt pareizu diagnozi, ja veidojums patiesībā nav epidermālā cista.

Epidermālās cistas īpašās pacientu grupās

Bērniem

Jauns vai augošs ādas veidojums bērnam jāvērtē piesardzīgi, jo ne visi bumbuļi zem ādas ir vienkāršas epidermālās cistas. Daļa veidojumu var būt iedzimti un prasīt specifisku diagnostiku.

Grūtniecības laikā

Grūtniecēm nevajadzētu patstāvīgi lietot medikamentus vai agresīvus lokālus līdzekļus. Ja cista sāp, iekaist vai atrodas dzimumorgānu vai krūts apvidū, nepieciešama ārsta konsultācija.

Novājinātas imunitātes gadījumā

Cilvēkiem ar cukura diabētu, imūnsupresiju, onkoloģisku ārstēšanu vai citu novājinātas imunitātes iemeslu infekcijas var noritēt smagāk. Sāpīga, sarkana vai strutaina cista šādā gadījumā jāizvērtē bez kavēšanās.

Biežākie mīti par epidermālajām cistām

Kopsavilkums

Epidermālā jeb epidermoidā cista ir biežs un parasti labdabīgs ādas veidojums, kas visbiežāk pildīts ar keratīnu, nevis taukiem. Tā var izskatīties kā apaļš bumbulis zem ādas, reizēm ar centrālu punktu. Lai gan lielākā daļa epidermālo cistu nav bīstamas, tās var iekaist, plīst, inficēties vai tikt sajauktas ar citiem veidojumiem.

Cistu nevajadzētu spiest vai durt mājās. Ja veidojums aug, sāp, ir apsārtis, asiņo, čūlo, mainās vai nav skaidrs, kas tas ir, nepieciešama ārsta izvērtēšana.

Svarīgi: šī informācija ir paredzēta izglītojošiem nolūkiem un neaizvieto dermatologa konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Nelietojiet recepšu medikamentus, antibiotikas, kortikosteroīdus, kodinošus līdzekļus vai pašrocīgas invazīvas metodes bez ārsta norādījuma. Bērniem, grūtniecēm, cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, kā arī sejas, galvas, kakla, dzimumorgānu vai krūts apvidus veidojumu gadījumā jāvēršas pie atbilstoša ārsta.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• DermNet: epidermoidās cistas cēloņi, pazīmes, komplikācijas un ārstēšana
• DermNet: ādas cistu un pseidocistu veidi
• Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS): ādas cistu pazīmes un ārstēšana
• Klīvlendas klīnika: epidermālās inklūzijas cistas pazīmes, cēloņi, diagnostika un ārstēšana
• Mayo klīnika: epidermoidālo cistu simptomi un cēloņi
• ASV Nacionālā biotehnoloģiju informācijas centra medicīnas bibliotēka: epidermālās inklūzijas cistas diagnostika un ārstēšana
• Amerikas Ģimenes ārstu akadēmija: epidermoidālās cistas minimālas ekscīzijas metode
• Merck medicīnas rokasgrāmata: ādas cistu diagnostikas un ārstēšanas principi

Satura autors

Dermatoloģe Dr. med. Dace Buile