Impetigo

Impetigo jeb streptodermija ir bieža, ļoti lipīga bakteriāla ādas infekcija. Tā visbiežāk skar bērnus, īpaši pirmsskolas vecumā, tomēr ar impetigo var saslimt arī zīdaiņi, pusaudži un pieaugušie. Tipiska pazīme ir sīkas čūliņas, pūslīši vai mitrojoši ādas bojājumi, kas ātri pārklājas ar dzeltenbrūnām jeb medus krāsas krevelēm. Visbiežāk impetigo redzams uz sejas, ap degunu un muti, bet tas var parādīties arī uz rokām, kājām un citām ķermeņa vietām.

Lai gan impetigo parasti nav bīstams, tas var ātri izplatīties uz citām ādas zonām un citiem cilvēkiem. Tāpēc svarīga ir savlaicīga atpazīšana, pareiza ādas kopšana, higiēna un ārsta nozīmēta ārstēšana. Īpaša piesardzība nepieciešama zīdaiņiem, cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, pacientiem ar cukura diabētu, plašu infekciju, bojājumiem acu tuvumā vai atkārtotu impetigo.

Īsumā: svarīgākais par impetigo

• Impetigo ir bakteriāla ādas infekcija, nevis alerģija vai vienkāršs ādas kairinājums.
• Biežākie ierosinātāji ir Staphylococcus aureus un Streptococcus pyogenes.
• Impetigo ir ļoti lipīga un viegli izplatās ar rokām, ādas kontaktu, dvieļiem, apģērbu, gultasveļu un rotaļlietām.
• Tipiska pazīme ir mitrojošas čūliņas vai pūslīši, kas pārklājas ar dzeltenīgām, medus krāsas krevelēm.
• Impetigo bērniem bieži sākas ap degunu un muti, īpaši pēc iesnām, skrāpējumiem, ekzēmas vai kukaiņu kodumiem.
• Pirmās pazīmes pēc kontakta ar infekciju var parādīties pēc dažām dienām; laiks atkarīgs arī no ierosinātāja un ādas stāvokļa.
• Vieglākos gadījumos ārsts var nozīmēt lokālu ārstēšanu, bet plašākas vai smagākas infekcijas gadījumā var būt vajadzīgas iekšķīgas antibiotikas.
• Antibiotiku ziedes vai tabletes nedrīkst lietot pašrocīgi, bez ārsta norādījuma.
• Bērnam ar impetigo jāpaliek mājās, kamēr infekcija vairs nav lipīga.
• Bojājumus nevajag kasīt, spiest vai plēst, jo tas veicina izplatīšanos un var palielināt rētu risku.
• Dermatologa konsultācija palīdz atšķirt impetigo no herpes, ekzēmas, alerģiskiem izsitumiem, vējbakām, celulīta un citām ādas slimībām.

Kas ir impetigo?

Impetigo ir virspusēja ādas infekcija, ko izraisa baktērijas. Visbiežāk tās ir stafilokoka vai streptokoka baktērijas. Infekcija skar ādas virskārtu, tāpēc sākumā bojājumi var izskatīties nelieli: mazas sarkanas vietas, pūslīši vai čūliņas. Tomēr impetigo var ļoti ātri izplatīties, jo baktērijas viegli nonāk uz rokām, apģērba, dvieļiem un virsmām.

Āda parasti labi aizsargā organismu pret baktērijām. Impetigo biežāk rodas tad, ja ādas aizsargbarjera ir bojāta. Tas var notikt pēc skrāpējumiem, nobrāzumiem, kukaiņu kodumiem, ekzēmas uzliesmojuma, vējbakām, iesnām ar ādas kairinājumu ap degunu vai citiem nelieliem ādas ievainojumiem. Bērniem šādi bojājumi ir īpaši bieži, tāpēc impetigo bērniem sastopams biežāk nekā pieaugušajiem.

Dažkārt impetigo var attīstīties arī uz šķietami veselas ādas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc infekcija bērnu kolektīvos var parādīties pēkšņi un skart vairākus bērnus īsā laikā.

Ja ar stafilokoku vai streptokoku baktērijām inficējas jau iepriekš iekaisusi āda, piemēram, ekzēmas, kašķa, vējbaku, kukaiņu kodumu vai brūces vieta, to dažkārt sauc par impetiginizāciju. Pacientam tas praktiski nozīmē, ka sākotnējā problēma var būt cita ādas slimība, bet tai pievienojas bakteriāla infekcija ar impetigo pazīmēm.

Kā izskatās impetigo?

Impetigo sākumā var izskatīties kā neliels apsārtums, sīks pūslītis, maza čūliņa vai ādas nobrāzums. Pēc tam bojājums var sākt mitrot, pūslītis var plīst, un uz ādas veidojas dzeltenbrūna, zeltaina vai medus krāsas krevele. Dažiem pacientiem krevele izskatās kā pie ādas pielipis sauss, dzeltenīgs aplikums.

Ilustratīva vizualizācija: virspusēji ādas bojājumi uz apakšdelma ar impetigo raksturīgām dzeltenbrūnām jeb medus krāsas krevelēm.

Biežākās impetigo vietas:

• ap degunu;
• ap muti;
• uz zoda;
• uz vaigiem;
• uz rokām;
• uz kājām;
• vietās, kur ir sakasīta ekzēma, kukaiņu kodumi vai nobrāzumi.

Nieze un sāpīgums parasti ir viegli vai mēreni, taču bērns var kasīt bojājumus, tādējādi pārnesot baktērijas uz citām ādas zonām. Reizēm tuvumā esošie limfmezgli var būt nedaudz palielināti vai jutīgi.

Uz tumšākas ādas apsārtums var būt mazāk pamanāms. Tāpēc svarīgākas pazīmes var būt pūslīši, mitrošana, kreveles, ādas virsmas izmaiņas, nieze vai bojājumu strauja izplatīšanās.

Impetigo veidi

Kā impetigo izplatās?

Impetigo ir lipīga ādas infekcija. Tā izplatās, kad baktērijas no inficētas ādas nonāk uz citas ādas zonas vai pie cita cilvēka.

Izplatīšanās veidi:

• tiešs ādas kontakts ar cilvēku, kuram ir impetigo;
• pieskaršanās čūliņām, pūslīšiem, krevelēm vai izdalījumiem;
• dvieļu, apģērba, gultasveļas vai spilvendrānu koplietošana;
• rotaļlietas, sporta inventārs vai citas virsmas, kurām pieskāries inficēts cilvēks;
• kasīšanās, kad baktērijas ar nagiem tiek pārnestas uz citām ķermeņa vietām.

Bērnu kolektīvos impetigo var izplatīties īpaši viegli, jo bērni bieži pieskaras sejai, dalās ar rotaļlietām, cieši kontaktējas un ne vienmēr pietiekami rūpīgi mazgā rokas. Arī sporta vidē risks ir lielāks, ja ir ciešs ādas kontakts vai kopīgs inventārs.

Cik ilgs ir impetigo inkubācijas periods?

Inkubācijas periods ir laiks no saskares ar baktēriju līdz pirmajām redzamajām slimības pazīmēm. Impetigo gadījumā tas var atšķirties. A grupas streptokoka izraisīta impetigo pazīmes bieži parādās aptuveni 4-10 dienu laikā pēc kontakta, savukārt stafilokoka izraisīta infekcija reizēm var sākties ātrāk. Praksē pacients vai vecāki ne vienmēr var precīzi noteikt, kad un kur notikusi inficēšanās, jo baktērijas var pārnest ar rokām, priekšmetiem vai kontaktu bērnu kolektīvā.

Cik ilgi impetigo ir lipīgs?

Impetigo ir lipīgs, kamēr uz ādas ir aktīvi, mitrojoši bojājumi vai līdz infekcija tiek kontrolēta ar atbilstošu ārstēšanu. Pēc ārsta nozīmētas antibiotiku terapijas sākšanas infekciozitāte parasti būtiski samazinās 24-48 stundu laikā. Precīzs laiks var atšķirties atkarībā no infekcijas smaguma, ārstēšanas veida, bojājumu nosegšanas iespējām un vietējām bērnudārza vai skolas prasībām.

Ja ārstēšana nav sākta, cilvēks var būt lipīgs līdz brīdim, kad bojājumi ir sausi, pārklāti ar kreveli, vairs nemitro un jauni bojājumi neveidojas. Šajā laikā īpaši svarīgi ir ievērot higiēnu un izvairīties no cieša kontakta ar citiem cilvēkiem.

Kad bērns drīkst atgriezties bērnudārzā vai skolā?

Bērnam ar impetigo nevajadzētu apmeklēt bērnudārzu vai skolu, kamēr infekcija ir lipīga. Praktiski tas parasti nozīmē, ka bērns paliek mājās vismaz līdz brīdim, kad ir sākta ārsta nozīmēta ārstēšana, bojājumi ir kontrolēti, tos var nosegt un bērns jūtas labi. Daudzās rekomendācijās minēts, ka atgriešanās kolektīvā var būt iespējama pēc 24-48 stundām no atbilstošas ārstēšanas sākšanas, ja bojājumi tiek nosegti un nav jaunu, aktīvi mitrojošu perēkļu.

Ja ārstēšana netiek veikta, jāgaida, līdz bojājumi ir sausi, vairs neizplatās un neveidojas jaunas čūliņas vai pūslīši. Vienmēr jāņem vērā ārsta norādījumi, bērna pašsajūta un konkrētās izglītības iestādes infekciju kontroles prasības.

Kamēr impetigo ir lipīgs, bērnam vai pieaugušajam vajadzētu izvairīties arī no kontaktsporta, baseina, trenažieru zāles, cieša kontakta ar jaundzimušajiem, cilvēkiem ar cukura diabētu vai novājinātu imunitāti. Ja pieaugušais strādā ar pārtiku, veselības aprūpē, sociālajā aprūpē vai bērnu iestādē, atgriešanās darbā jāapspriež ar ārstu vai darba vietas infekciju kontroles atbildīgo personu.

Impetigo ārstēšana

Impetigo ārstēšanas mērķis ir izārstēt infekciju, samazināt lipīgumu, novērst izplatīšanos uz citām ādas vietām un mazināt komplikāciju risku. Ārstēšanas izvēle ir atkarīga no bojājumu skaita, atrašanās vietas, pacienta vecuma, vispārējā veselības stāvokļa un tā, vai infekcija atkārtojas.

Ārsts var noteikt diagnozi, apskatot ādu. Dažkārt, īpaši atkārtota, plaša vai neparasta impetigo gadījumā, var būt nepieciešama uztriepe vai izdalījumu izmeklēšana, lai noteiktu baktēriju un piemērotāko ārstēšanu.

Diagnostika

Vairumā gadījumu impetigo ir klīniska diagnoze: ārsts to atpazīst pēc raksturīgā izsitumu izskata, lokalizācijas un slimības gaitas. Vizītes laikā ārsts var jautāt par kontaktu ar citiem bērniem vai ģimenes locekļiem, nesenām iesnām, ādas traumām, kukaiņu kodumiem, ekzēmu, kašķi, vējbakām, iepriekšējām antibiotikām un atkārtotām infekcijām.

Ilustratīva vizualizācija: dermatologs apskata pacienta apakšdelma ādu, lai izvērtētu bojājumus un noteiktu piemērotāko turpmāko rīcību.

Uztriepe no ādas bojājuma vai deguna parasti nav vajadzīga katram pacientam, bet tā var būt noderīga, ja impetigo ir plašs, atkārtojas, nepadodas ārstēšanai, ir aizdomas par MRSA vai kolektīvā iespējams uzliesmojums. Šāds izmeklējums palīdz precizēt baktēriju un tās jutību pret antibakteriāliem līdzekļiem.

Ādas kopšana un higiēna

Ādas kopšana ir svarīga neatkarīgi no tā, vai tiek lietota ziede vai iekšķīgas antibiotikas.

Ieteikumi:

• maigi nomazgāt skarto ādu ar ūdeni un maigām ziepēm;
• rūpīgi nomazgāt rokas pirms un pēc pieskaršanās bojājumiem;
• lietot atsevišķu, tīru dvieli;
• neberzt ādu un neplēst kreveles;
• ja iespējams, nosegt bojājumus ar tīru pārsēju vai apģērbu;
• bērnam īsi nogriezt nagus, lai samazinātu kasīšanās radītu izplatīšanos;
• bieži mainīt un mazgāt dvieļus, spilvendrānas, gultasveļu un apģērbu;
• tīrīt rotaļlietas un virsmas, kurām bērns bieži pieskaras.

Kreveles nevajag agresīvi noraut. Ja ārsts iesaka, tās var uzmanīgi mīkstināt mazgāšanas laikā, lai ārstnieciskais līdzeklis labāk nonāktu līdz bojājuma virsmai. Tomēr ādu nedrīkst traumēt.

Lokāla ārstēšana

Vieglākos un ierobežotos gadījumos ārsts var nozīmēt lokālu antibakteriālu līdzekli vai antiseptisku ārstēšanu. Lokāli līdzekļi tiek uzklāti tieši uz bojātās ādas zonas. Kā piemēri medicīniskajos avotos tiek minēti mupirocīns, retapamulīns, fuzidīnskābe vai antiseptiski līdzekļi, taču konkrētu līdzekli izvēlas ārsts, ņemot vērā pacienta vecumu, infekcijas vietu, iespējamo baktēriju rezistenci un vietējās ārstēšanas vadlīnijas.

Dažās valstīs viegla impetigo gadījumā vadlīnijās piemin arī specifisku ūdeņraža pārskābes krēmu. Tas nav tas pats, kas mājās uz ādas uzliet parastu ūdeņraža pārskābes šķīdumu. Pašrocīga kairinošu dezinfekcijas līdzekļu lietošana var bojāt ādu un apgrūtināt dzīšanu, tāpēc piemērotāko lokālo ārstēšanu jāizvēlas ārstam.

Svarīgi:

• recepšu ziedes jālieto tikai pēc ārsta norādījuma;
• līdzeklis jālieto tik bieži un tik ilgi, cik nozīmēts;
• ārstēšanu nevajag pārtraukt priekšlaikus tikai tāpēc, ka āda izskatās labāk;
• pēc ziedes uzklāšanas jānomazgā rokas;
• nevajag lietot antibiotiku ziedi, kas palikusi no iepriekšējas ārstēšanas vai pieder citam cilvēkam.

Nepareiza antibiotiku lietošana var veicināt baktēriju rezistenci un padarīt ārstēšanu nākotnē grūtāku.

Iekšķīgas antibiotikas

Iekšķīgas antibiotikas var būt vajadzīgas, ja:

• impetigo ir plašs;
• ir daudz bojājumu;
• infekcija strauji izplatās;
• ir bulozs impetigo;
• pacients ir zīdainis;
• ir drudzis vai slikta pašsajūta;
• ir novājināta imunitāte;
• ir cukura diabēts vai citi komplikāciju riska faktori;
• lokāla ārstēšana nav palīdzējusi;
• infekcija atkārtojas.

Konkrētu antibiotiku, devu un kursa ilgumu nosaka ārsts. Impetigo gadījumā nav droši izmantot internetā atrastas devas vai pašārstēšanās shēmas, jo ārstēšana jāpielāgo pacienta vecumam, infekcijas plašumam, iespējamām alerģijām un vietējai baktēriju rezistencei. Ja ārsts nozīmē antibiotikas, tās jālieto pilnā kursā, pat ja izsitumi sāk mazināties pēc dažām dienām.

Ko nedrīkst darīt impetigo gadījumā?

Impetigo gadījumā nevajadzētu:

• kasīt čūliņas, pūslīšus vai kreveles;
• plēst kreveles, lai “ātrāk sadzītu”;
• spiest pūslīšus;
• dalīties ar dvieļiem, apģērbu, spilvendrānām vai sejas mazgāšanas drāniņām;
• vest bērnu uz bērnudārzu vai skolu, kamēr infekcija ir lipīga;
• lietot svešas vai sen atvērtas antibiotiku ziedes;
• lietot kortikosteroīdu krēmus bez ārsta norādījuma;
• uzklāt uz ādas agresīvus dezinfekcijas līdzekļus, odekolonu, koncentrētu ūdeņraža pārskābes šķīdumu vai briljanta zaļo bez ārsta norādījuma;
• bērt uz mitrojošiem bojājumiem pūderus vai pulverus, jo tie var sakaltēt izdalījumus, traucēt kopšanu un maskēt infekcijas izplatību;
• ignorēt pasliktināšanos, drudzi, sāpes, tūsku vai plašāku apsārtumu.

Ja nav skaidrs, vai izsitumi ir impetigo, herpes, ekzēmas infekcija, alerģiska reakcija vai cita slimība, drošāk ir konsultēties ar ārstu, nevis sākt ārstēšanu pēc attēliem internetā.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Dermatologs impetigo gadījumā palīdz apstiprināt diagnozi, atšķirt streptodermiju no līdzīgām ādas slimībām un izvēlēties piemērotu ārstēšanu.

Pie ārsta vai dermatologa jāvēršas, ja:

• impetigo ir zīdainim;
• bojājumi ir plaši vai strauji izplatās;
• izsitumi ir acu tuvumā;
• ir drudzis, slikta pašsajūta vai izteiktas sāpes;
• āda kļūst karsta, pietūkusi vai apsārtums strauji plešas;
• ir aizdomas par dziļāku ādas infekciju, piemēram, celulītu;
• cilvēkam ir cukura diabēts, novājināta imunitāte vai smaga ekzēma;
• impetigo atkārtojas;
• ārstēšana nepalīdz vai simptomi pasliktinās;
• diagnoze nav skaidra.

Īpaši uzmanīgi jāvērtē situācijas, kad bērns izskatās saguris, atsakās no ēdiena vai dzēriena, ir augsta temperatūra, stipras sāpes vai strauji pieaugošs ādas apsārtums. Šādos gadījumos nepieciešama steidzamāka medicīniska izvērtēšana.

Kā atšķirt impetigo no citām ādas slimībām?

Impetigo var līdzināties vairākām citām ādas slimībām. Precīzu diagnozi nosaka ārsts, bet praktiski var palīdzēt šāds salīdzinājums.

Impetigo un ekzēma

Bērniem ar atopisko dermatītu jeb ekzēmu impetigo risks ir lielāks. Ekzēmas laikā āda ir sausāka, iekaisusi un bieži niez. Kasīšanās bojā ādas aizsargbarjeru, un baktērijām ir vieglāk iekļūt ādā. Ja ekzēmas perēklis pēkšņi sāk mitrot, kļūst sāpīgāks, pārklājas ar dzeltenām krevelēm vai strauji pasliktinās, iespējama bakteriāla infekcija.

Šādā situācijā nevajadzētu vienkārši turpināt ierasto ekzēmas ārstēšanu bez ārsta konsultācijas, īpaši, ja tiek lietoti kortikosteroīdu krēmi vai mitrie apliekamie. Ārsts izvērtēs, vai nepieciešama antibakteriāla ārstēšana un kad droši atsākt vai pielāgot ekzēmas terapiju.

Vai impetigo var atkārtoties?

Jā, impetigo var atkārtoties. Tas biežāk notiek, ja:

• bērnam ir ekzēma vai pastāvīga ādas nieze;
• ir bieži skrāpējumi, nobrāzumi vai kukaiņu kodumi;
• ģimenē vai bērnu kolektīvā ir vēl kāds inficēts cilvēks;
• netiek mainīti dvieļi, gultasveļa vai apģērbs;
• baktērijas saglabājas deguna gļotādā vai uz ādas;
• ārstēšanas kurss nav pabeigts;
• ir novājināta imunitāte vai citi riska faktori.

Atkārtota impetigo gadījumā ārsts var ieteikt papildu izmeklēšanu, piemēram, uztriepi no ādas bojājuma vai deguna, lai saprastu, vai cilvēks ir baktērijas nēsātājs un kā labāk novērst atkārtošanos.

Ko darīt, ja impetigo parādās bērnudārzā, skolā vai ģimenē?

Ja impetigo parādās bērnu kolektīvā vai vairākiem ģimenes locekļiem, galvenais ir ātri pārtraukt infekcijas pārnesi. Slimajam bērnam jāpaliek mājās, kamēr viņš vairs nav lipīgs, bojājumi pēc iespējas jāapsedz, un jāpastiprina roku mazgāšana. Rotaļlietas, bieži aiztiktas virsmas, dvieļi, gultasveļa un apģērbs jātīra vai jāmazgā biežāk.

Ja īsā laikā saslimst vairāki bērni, par situāciju jāinformē bērnudārzs vai skola, lai iestāde var pastiprināt higiēnas pasākumus. Ģimenē nevajadzētu lietot kopīgus dvieļus, spilvendrānas, ūdens pudeles, ēšanas piederumus vai sporta inventāru. Ja impetigo atkārtojas vairākas reizes, ārsts var izvērtēt, vai nepieciešama papildu diagnostika un baktēriju nēsāšanas kontrole.

Komplikācijas

Vairumā gadījumu impetigo, ja to laikus un pareizi ārstē, sadzīst bez nopietnām sekām. Tomēr komplikācijas ir iespējamas.

Iespējamās komplikācijas:

• infekcijas izplatīšanās uz citām ādas zonām;
• dziļāka ādas infekcija;
• celulīts;
• limfangīts jeb limfvadu iekaisums;
• ektīma, kas var dzīt lēnāk un atstāt rētas;
• atkārtotas infekcijas;
• pēciekaisuma pigmentācijas izmaiņas, īpaši pēc iekaisuma vai kasīšanas;
• reti, pēc streptokoku izraisītas infekcijas, var attīstīties nieru iekaisuma komplikācijas.

Ļoti retos gadījumos bakteriāla ādas infekcija var būt saistīta arī ar smagākām sistēmiskām komplikācijām, piemēram, skarlatīnu, stafilokoku applaucētās ādas sindromu vai infekcijas nonākšanu asinsritē. Šādas situācijas nav tipiskas vieglam impetigo, taču tās ir iemesls nopietni uztvert drudzi, apātiju, stipras sāpes, ādas strauju pasliktināšanos vai plašu apsārtumu.

Komplikāciju risks ir lielāks zīdaiņiem, cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, cukura diabētu, plašu infekciju vai neārstētu impetigo. Tas nenozīmē, ka katrs impetigo gadījums ir bīstams, bet tas nozīmē, ka strauju pasliktināšanos nevajag ignorēt.

Impetigo profilakse

Profilakses mērķis ir samazināt baktēriju pārnesi un pasargāt ādu no bojājumiem.

Ilustratīva vizualizācija: roku mazgāšana ar ziepēm un ūdeni palīdz mazināt baktēriju pārnesi un impetigo izplatīšanos.

Ieteikumi:

• regulāri mazgāt rokas ar ziepēm un ūdeni;
• bērniem īsi griezt nagus;
• nelietot kopīgus dvieļus, sejas drāniņas, spilvendrānas vai apģērbu;
• mazgāt dvieļus, gultasveļu un apģērbu augstākā temperatūrā, ja mājās kādam ir impetigo;
• tīrīt rotaļlietas un bieži lietotas virsmas;
• nosegt bojājumus, ja tas iespējams;
• savlaicīgi mazgāt un nosegt skrāpējumus, nobrāzumus un kukaiņu kodumus;
• ārstēt ekzēmu un mazināt niezi, lai bērns mazāk kasītu ādu;
• pēc sporta nodarbībām nomazgāties un lietot tīru dvieli;
• novērot ģimenes locekļus, ja kādam mājās ir impetigo.

Biežākie mīti par impetigo

Mīts: impetigo rodas tikai no netīrības.

Patiesībā impetigo var rasties arī bērnam ar labu higiēnu, ja baktērijas nonāk bojātā ādā. Higiēna palīdz samazināt izplatīšanos, bet tā nav vienīgais faktors.

Mīts: impetigo nav lipīgs, ja bērns jūtas labi.

Bērns var justies labi, bet ādas bojājumi joprojām var būt lipīgi.

Mīts: dzeltenas kreveles vienmēr ir tikai alerģija.

Dzeltenbrūnas jeb medus krāsas kreveles ir viena no tipiskām impetigo pazīmēm, īpaši, ja bojājumi mitro un izplatās.

Mīts: var lietot jebkuru antibiotiku ziedi, kas ir mājās.

Antibiotikas jālieto tikai pēc ārsta norādījuma. Nepareiza lietošana var neveicināt izveseļošanos un palielināt rezistences risku.

Mīts: kreveles jānorauj, lai āda ātrāk sadzītu.

Kreveļu plēšana traumē ādu, var izplatīt infekciju un palielināt rētu risku.

Mīts: impetigo ir tikai bērniem.

Impetigo biežāk ir bērniem, bet ar to var saslimt arī pieaugušie.

Mīts: ja izsitumi sāk pazust, ārstēšanu drīkst pārtraukt.

Ja ārsts nozīmējis ārstēšanas kursu, tas jāpabeidz, pat ja āda izskatās labāk.

Mīts: impetigo vienmēr atstāj rētas.

Virspusējs impetigo parasti sadzīst bez rētām, ja ādu nekasa un infekcija netiek padziļināta. Rētu risks ir lielāks ektīmas vai dziļāku bojājumu gadījumā.

Kopsavilkums

Impetigo ir bieža, lipīga un parasti labi ārstējama bakteriāla ādas infekcija. Tā biežāk skar bērnus, bet var būt arī pieaugušajiem. Raksturīgākā pazīme ir mitrojošas čūliņas, pūslīši un dzeltenbrūnas jeb medus krāsas kreveles, īpaši ap degunu un muti.

Ārstēšana ir atkarīga no infekcijas plašuma, pacienta vecuma un riska faktoriem. Dažos gadījumos pietiek ar lokālu ārstēšanu un rūpīgu higiēnu, citos nepieciešamas iekšķīgas antibiotikas. Higiēna ir tikpat svarīga kā medikamenti, jo tā palīdz pasargāt ģimenes locekļus, bērnudārza vai skolas biedrus un novērš infekcijas izplatīšanos uz citām ādas vietām.

Ja bojājumi ir plaši, atrodas acu tuvumā, parādās zīdainim, strauji izplatās, atkārtojas vai nav skaidrs, vai tā tiešām ir streptodermija, nepieciešama ārsta vai dermatologa konsultācija.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): klīniskās vadlīnijas A grupas streptokoka izraisīta impetigo gadījumā
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): pacientu informācija par impetigo
• Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS): impetigo simptomi, ārstēšana un lipīgums
• Lielbritānijas Nacionālais veselības un aprūpes izcilības institūts (NICE): impetigo antibakteriālās terapijas nozīmēšanas vadlīnijas
• Mayo Clinic: impetigo simptomi un cēloņi
• DermNet: dermatoloģisks pārskats par impetigo
• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija: impetigo pazīmes un simptomi
• Amerikas Pediatrijas akadēmijas pacientu resurss HealthyChildren.org: impetigo bērniem

Satura autors

Dermatoloģe Dr. med. Dace Buile