Matu izkrišana

Matu izkrišanai var būt daudz iemeslu — no normālas matu nomaiņas un pārejošas organisma reakcijas pēc slimības līdz iedzimtai matu retināšanai, autoimūnai slimībai vai galvas ādas iekaisumam. Dažos gadījumos mati atjaunojas paši, bet citos savlaicīga diagnostika ir svarīga, lai apturētu procesa progresēšanu un pasargātu vēl saglabātos matu folikulus.

Būtiskākais nav saskaitīt katru izkritušo matu. Jāpievērš uzmanība tam, vai matu izkrišana ir sākusies pēkšņi, turpinās ilgstoši, maina matu blīvumu, veido kailus laukumus vai to pavada galvas ādas sāpes, apsārtums, zvīņošanās vai rētošanās pazīmes.

Īsumā: svarīgākais par matu izkrišanu

• Neliela matu izkrišana katru dienu ir normāla matu augšanas cikla daļa.
• Pastiprināta matu izkrišana nav viena diagnoze — tai var būt vairāki atšķirīgi cēloņi.
• Matu izkrišana, pakāpeniska retināšanās un matu lūšana nav viens un tas pats.
• Matu zudums var būt difūzs, plankumains vai attīstīties noteiktā rakstā.
• Ne visiem cilvēkiem nepieciešamas vienādas asins analīzes vai vienāda ārstēšana.
• Šampūni, vitamīni un procedūras nav universāls risinājums.
• Pēkšņs, plankumains, sāpīgs vai rētojošs matu zudums jāizvērtē dermatologam.
• Tas, vai mati ataugs, ir atkarīgs no cēloņa un matu folikulu stāvokļa.

Pastiprināta matu izkrišana: norma vai problēma?

Mati aug cikliski. Katrs matu folikuls iziet aktīvās augšanas jeb anagēno fāzi, īsu pārejas jeb katagēno fāzi un miera jeb telogēno fāzi. Pēc tam mats atdalās, izkrīt, un folikulā var sākt augt jauns mats.

Tā kā visi mati neatrodas vienā cikla fāzē, neliels daudzums matu izkrīt katru dienu. Bieži minētais orientieris ir aptuveni 50–100 matu dienā, taču šis skaitlis nav diagnostikas tests. Redzamais matu daudzums ir atkarīgs no matu blīvuma un garuma, mazgāšanas biežuma, ķemmēšanas un individuālā augšanas cikla.

Svarīgāk ir novērtēt pārmaiņas salīdzinājumā ar sev ierasto situāciju. Par problēmu var liecināt:

• būtiski vairāk matu dušā, ķemmē vai uz spilvena;
• mazāks matu astes apjoms;
• paplašināts matu celiņš;
• atkāpjoša matu līnija;
• redzamāka galvas āda;
• atsevišķi laukumi bez matiem;
• daudz īsu un nolūzušu matu;
• uzacu, skropstu, bārdas vai ķermeņa apmatojuma zudums;
• galvas ādas sāpes, dedzināšana, apsārtums, pustulas, kreveles vai izteikta zvīņošanās.

Ko var liecināt matu izkrišanas raksts?

Matu izkrišanas izskats pats par sevi nav diagnoze, tomēr tas palīdz saprast, kāda veida izmeklēšana var būt nepieciešama.

Vienam cilvēkam vienlaikus var būt vairāki matu izkrišanas cēloņi. Piemēram, pārejoša telogēnā izkrišana var padarīt pamanāmāku jau agrāk sākušos androgēno alopēciju.

Matu izkrišana, retināšanās un lūšana — kāda ir atšķirība?

Pastiprināta matu izkrišana nozīmē, ka no folikuliem vienlaikus atdalās vairāk matu nekā ierasts. Tā var notikt, piemēram, telogēnās matu izkrišanas gadījumā.

Matu retināšanās var attīstīties arī bez iespaidīga izkritušo matu daudzuma. Androgēnās alopēcijas gadījumā folikuli pakāpeniski veido arvien plānākus un īsākus matus, tāpēc samazinās kopējais matu blīvums.

Matu lūšana rodas matu stiebra bojājuma dēļ. Nolūzušie mati mēdz būt dažāda garuma. Lūšanu var veicināt balināšana, ķīmiska taisnošana, ilgviļņi, pārmērīgs karstums, agresīva ķemmēšana un daži iedzimti vai iegūti matu stiebra bojājumi.

Alopēcija ir medicīnisks apzīmējums matu zudumam. Tas nav vienas slimības nosaukums, bet vairāku atšķirīgu stāvokļu kopīgs apzīmējums. Plašāk par alopēcijas veidiem lasiet Medart rakstā Alopēcija.

Biežākie matu izkrišanas cēloņi

Telogēnā matu izkrišana

Telogēnā matu izkrišana jeb telogen effluvium ir difūza, parasti nerētojoša matu izkrišana. Tā rodas, ja pēc fiziska vai emocionāla satricinājuma neparasti liels folikulu skaits vienlaikus pāriet miera fāzē.

Iespējamie izraisītāji ir:

• slimība ar augstu temperatūru;
• operācija vai nopietna trauma;
• izteikts vai ilgstošs stress;
• straujš svara zudums vai ierobežojoša diēta;
• nepietiekama olbaltumvielu vai noteiktu uzturvielu uzņemšana;
• dzelzs deficīts;
• vairogdziedzera darbības traucējumi;
• atsevišķi medikamenti;
• citas būtiskas pārmaiņas organismā.

Matu izkrišana parasti kļūst pamanāma nevis uzreiz, bet vairākus mēnešus pēc provocējošā notikuma. Tāpēc konsultācijā svarīgi pārrunāt ne tikai pēdējās dienas, bet arī iepriekšējos mēnešus.

Pēc izraisītāja novēršanas mati bieži pakāpeniski atjaunojas. Tomēr ataugšana nenotiek uzreiz, un daļai pacientu izkrišana var saglabāties ilgāk vai skaidru izraisītāju neizdodas noteikt.

Telogēnā matu izkrišana var būt arī hroniska, ja tā turpinās ilgāk par sešiem mēnešiem, vai atkārtoties vairākās epizodēs. Šādos gadījumos svarīgi izvērtēt iespējamos provocējošos faktorus un izslēgt citus matu izkrišanas veidus, tostarp androgēno alopēciju.

Androgēnā alopēcija

Androgēnā jeb androgenētiskā alopēcija ir izplatīta, ģenētiski un hormonāli ietekmēta matu retināšanās forma. Pret androgēnu ietekmi jutīgi matu folikuli pakāpeniski miniaturizējas un veido arvien plānākus, īsākus matus.

Process parasti attīstās pakāpeniski. Cilvēks var nepamanīt izteiktu matu izkrišanu, bet ar laiku atkāpjas matu līnija, paplašinās matu celiņš vai kļūst redzamāka galvas āda.

Androgēnā alopēcija ne vienmēr nozīmē paaugstinātu hormonu līmeni asinīs. Nozīme ir arī folikulu ģenētiski noteiktajai jutībai. Agrīna diagnostika var palīdzēt saglabāt esošos matus un palēnināt retināšanos.

Perēkļveida alopēcija

Perēkļveida alopēcija jeb alopecia areata ir autoimūna slimība, kurā imūnsistēma traucē matu folikulu darbību. Visbiežāk tā izpaužas kā viens vai vairāki gludi, apaļi vai ovāli laukumi bez matiem.

Matu zudums var skart arī bārdu, uzacis, skropstas vai citas ķermeņa vietas. Folikuli parasti netiek rētaini iznīcināti, tāpēc matu ataugšana ir iespējama, taču slimības gaita katram cilvēkam var būt atšķirīga un iespējami atkārtojumi.

Rētojoša alopēcija

Rētojošas alopēcijas gadījumā iekaisums bojā un var neatgriezeniski iznīcināt matu folikulus. Jau rētaini bojātā vietā mati parasti vairs neataug, tāpēc ārstēšanas galvenais mērķis ir laikus apturēt iekaisumu un pasargāt vēl saglabātos folikulus.

Par iespējamu rētojošu procesu var liecināt:

• sāpes, dedzināšana vai izteikta jutība;
• apsārtums vai zvīņas ap matu folikuliem;
• pustulas un kreveles;
• gluda vai spīdīga āda;
• izzudušas folikulu atveres;
• progresējošs matu zudums noteiktā zonā.

Šādas pazīmes nevajadzētu ilgstoši ārstēt tikai ar kosmētiskiem līdzekļiem.

Anagēnā matu izkrišana

Anagēnā izkrišana rodas, ja tiek strauji traucēta aktīvi augošo matu veidošanās. Tā var būt saistīta ar ķīmijterapiju, citu toksisku iedarbību vai noteiktām slimībām. Matu zudums parasti sākas straujāk nekā telogēnās izkrišanas gadījumā.

Ataugšanas iespēja ir atkarīga no cēloņa un tā, vai folikuli nav neatgriezeniski bojāti.

Vilces alopēcija

Vilces jeb tensijas alopēciju izraisa atkārtota un ilgstoša matu vilkšana. To var veicināt ļoti ciešas astes, copes, bizītes, matu pieaudzējumi un citas frizūras, kas pastāvīgi noslogo folikulus.

Agrīnā stadijā, pārtraucot vilkšanu, mati var ataugt. Ilgstošs bojājums var radīt rētošanos un paliekošu matu zudumu. Ja frizūra rada sāpes, velkošu sajūtu vai sīkus izsitumus gar matu līniju, tā ir pārāk cieša.

Galvas ādas infekcijas un iekaisums

Galvas ādas sēnīšu infekcija var izraisīt zvīņainus, apsārtušus laukumus, lūzušus matus un kailus plankumus. Tā ir īpaši nozīmīga bērniem. Iekaisīga infekcijas forma var būt sāpīga un radīt rētošanās risku, tāpēc nepieciešama ārsta nozīmēta ārstēšana.

Arī psoriāze, seborejiskais dermatīts un citas iekaisīgas galvas ādas slimības var veicināt matu lūšanu vai izkrišanu, īpaši tad, ja āda tiek intensīvi kasīta.

Matu raušana un matu stiebra bojājums

Trihotilomānija ir stāvoklis, kurā cilvēks atkārtoti izrauj matus. Raksturīgi neregulāras formas laukumi ar dažāda garuma nolūzušiem matiem. Tā nav vienkārši “slikta uzvedība”. Var būt nepieciešams gan dermatoloģisks, gan psiholoģisks vai psihiatrisks atbalsts.

Matu stiebrus var bojāt arī agresīva balināšana, ķīmiska taisnošana, karstuma ierīces, mehāniska berze un nepiemērota kopšana.

Slimības, medikamenti un uzturvielu deficīts

Matu augšanu var ietekmēt vairogdziedzera slimības, dzelzs deficīts, nepietiekams uzturs, smagas akūtas vai hroniskas slimības un atsevišķi medikamenti.

Tas nenozīmē, ka katram cilvēkam ar matu izkrišanu ir vitamīnu vai hormonu traucējumi. Konkrētus izmeklējumus izvēlas pēc slimības vēstures, simptomiem un apskates.

Ja rodas aizdomas par zāļu izraisītu matu izkrišanu, nozīmētās zāles nedrīkst pārtraukt patstāvīgi. Jākonsultējas ar ārstu, kurš tās izrakstījis.

Matu izkrišana sievietēm

Sievietēm matu izkrišanas cēloņu izvērtēšanā var būt nozīmīga grūtniecība, pēcdzemdību periods, menstruālā cikla izmaiņas, menopauze, policistisko olnīcu sindroms un citi hormonāli vai reproduktīvās veselības faktori. Arī ārstēšanas izvēlē jāņem vērā grūtniecības iespēja un zīdīšana.

Sievietēm raksturīgie cēloņi, nepieciešamie izmeklējumi un ārstēšanas ierobežojumi plašāk aplūkoti atsevišķā rakstā Matu izkrišana sievietēm.

Kad jāvēršas pie dermatologa?

Dermatologa konsultācija ir ieteicama, ja:

• matu izkrišana sākusies pēkšņi vai strauji pastiprinās;
• matu izkrišana turpinās ilgāk par sešiem mēnešiem vai atkārtojas pēc uzlabošanās;
• parādījušies apaļi vai neregulāri laukumi bez matiem;
• redzami daudzi nolūzuši mati;
• izkrīt arī uzacis, skropstas, bārdas vai ķermeņa mati;
• galvas āda sāp, dedzina vai ir izteikti jutīga;
• ir apsārtums, zvīņošanās, kreveles, pustulas vai izdalījumi;
• āda kļūst gluda, spīdīga vai izskatās rētaina;
• matu izkrišana sākusies bērnam;
• izkrišana turpinās un redzami samazina matu blīvumu;
• matu zudums būtiski ietekmē emocionālo pašsajūtu.

Ātrāka konsultācija nepieciešama, ja matu zudums strauji progresē vai to pavada izteikts galvas ādas iekaisums, strutaini izsitumi, drudzis vai slikta vispārējā pašsajūta.

Kā diagnosticē matu izkrišanas cēloni?

Diagnostika sākas ar sarunu un rūpīgu matu un galvas ādas apskati. Ārstam var būt svarīgi zināt:

• kad matu izkrišana sākās;
• vai tā sākās pēkšņi vai pakāpeniski;
• vai mati izkrīt visā galvas ādā vai noteiktās zonās;
• vai mainījies matu biezums un kopējais apjoms;
• vai ir nieze, sāpes, dedzināšana vai zvīņošanās;
• vai iepriekšējos mēnešos bijusi slimība, drudzis, operācija vai izteikts stress;
• vai notikušas svara vai uztura pārmaiņas;
• kādi medikamenti un uztura bagātinātāji tiek lietoti;
• vai ģimenē ir līdzīga matu retināšanās;
• kādas frizūras un matu apstrādes metodes tiek izmantotas.

Galvas ādas apskate un trihoskopija

Trihoskopija ir neinvazīva matu un galvas ādas apskate palielinājumā. Tajā izvērtē matu stiebru biezumu un struktūru, folikulu atveres, ādu ap matu folikuliem un asinsvadu zīmējumu. Šo pazīmju kombinācija palīdz atšķirt dažādus alopēcijas veidus, atklāt matu miniaturizāciju un iekaisuma pazīmes, kā arī sekot ārstēšanas rezultātiem.

Trihoskopija var palīdzēt:

• atšķirt rētojošu alopēciju no nerētojošas;
• saskatīt matu folikulu miniaturizāciju;
• atšķirt androgēno alopēciju no telogēnās izkrišanas;
• pamanīt perēkļveida alopēcijai raksturīgas pazīmes;
• novērtēt matu stiebru bojājumu;
• izvēlēties piemērotāko vietu biopsijai, ja tā nepieciešama.

Atsevišķos gadījumos izmanto arī matu vilkšanas testu, mikroskopisku izmeklēšanu, sēnīšu analīzes, uzsējumus vai galvas ādas biopsiju.

Kādas analīzes veic matu izkrišanas gadījumā?

Nav vienas analīzes, kas diagnosticētu visus matu izkrišanas veidus. Visiem pacientiem nav nepieciešams arī vienāds analīžu komplekts.

Atkarībā no matu izkrišanas raksta, uztura, lietotajām zālēm un citiem simptomiem ārsts var apsvērt:

• pilnu asinsainu;
• dzelzs vielmaiņas rādītājus, tostarp ferritīnu;
• vairogdziedzera darbības rādītājus;
• noteiktu uzturvielu līmeni;
• iekaisuma vai vielmaiņas rādītājus;
• hormonālus izmeklējumus, ja tiem ir klīniska indikācija;
• izmeklējumus sistēmiskas vai autoimūnas slimības noteikšanai.

Plašs analīžu panelis bez konkrēta pamatojuma ne vienmēr palīdz noteikt cēloni un var uzrādīt nejaušas, klīniski maznozīmīgas novirzes.

Ārsts jāinformē par visiem lietotajiem uztura bagātinātājiem. Lielas biotīna devas var traucēt dažu laboratorisko analīžu veikšanu un radīt kļūdainus rezultātus.

Kā ārstē matu izkrišanu?

Efektīva ārstēšana sākas ar diagnozi. Viena metode nevar ārstēt visus matu izkrišanas cēloņus.

Izraisītāja vai pamatslimības ārstēšana

Ja matu izkrišanu veicina slimība, infekcija, nepietiekams uzturs, uzturvielu deficīts vai cits nosakāms faktors, ārstēšanas pamatā ir tā novēršana.

Matu augšanas cikls reaģē lēni, tāpēc matu izkrišana neapstājas un blīvums neatjaunojas uzreiz pēc cēloņa novēršanas.

Minoksidils

Lokāls minoksidils var palīdzēt noteiktos matu izkrišanas veidos, īpaši androgēnās alopēcijas gadījumā. Tas nav universāls līdzeklis un nevar aizstāt diagnozi.

Ārstēšanas efektu parasti nevar objektīvi novērtēt pēc dažām nedēļām. Lai saglabātu iegūto rezultātu, lietošana var būt nepieciešama ilgstoši. Pēc terapijas pārtraukšanas efekts var pakāpeniski mazināties.

Iespējamās blaknes ir galvas ādas kairinājums un nevēlama apmatojuma pastiprināšanās. Retāk iespējami vispārēji simptomi, kuru gadījumā jākonsultējas ar ārstu. Piemērotā zāļu forma un lietošanas iespēja jāizvērtē individuāli, ievērojot Latvijā reģistrētā produkta instrukciju.

Recepšu terapija

Atkarībā no diagnozes dermatologs var nozīmēt pretiekaisuma, pretsēnīšu, imūnmodulējošu vai citu sistēmisku terapiju.

Androgēnās alopēcijas ārstēšanā bieži izmanto minoksidilu un noteiktām pacientu grupām ārsts var apsvērt finasterīdu vai citus medikamentus, tostarp antiandrogēnu terapiju. Ārstēšana var būt lokāla vai sistēmiska, ņemot vērā pacienta veselības stāvokli, kontrindikācijas un iespējamo grūtniecību.

Perēkļveida alopēcijas ārstēšanā var izmantot lokālu, injicējamu vai sistēmisku pretiekaisuma un imūnmodulējošu terapiju. Rētojošas alopēcijas gadījumā galvenais uzdevums ir pēc iespējas agrāk apturēt iekaisumu.

Recepšu zālēm ir kontrindikācijas un iespējamas blaknes. Daļa terapiju noteiktām pacientu grupām vai diagnozēm var tikt lietotas ārpus oficiāli apstiprinātajām indikācijām, tāpēc tās drīkst sākt tikai pēc ārsta izvērtējuma.

PRP, gaismas terapija un citas procedūras

Ar trombocītiem bagātinātas plazmas jeb PRP injekcijas un zemas intensitātes gaismas terapiju dažkārt izmanto kā papildterapiju noteiktu matu izkrišanas veidu gadījumā.

Pētījumu rezultāti nav pilnīgi vienādi, un atšķiras izmantotās ierīces, procedūru protokoli un pacientu atlase. Šīs metodes nevajadzētu pasniegt kā universālu vai garantētu risinājumu. Pirms procedūras nepieciešama diagnoze un saruna par sagaidāmo ieguvumu, ierobežojumiem, izmaksām un nepieciešamību procedūras atkārtot.

Pierādījumi par dažādām mezoterapijas vielu kombinācijām ir ierobežoti, tāpēc to efektivitāti un drošumu nevar automātiski attiecināt uz visiem preparātiem vai matu izkrišanas veidiem.

Matu transplantācija

Matu transplantāciju var apsvērt atsevišķiem pacientiem ar stabilu androgēno alopēciju vai citu piemērotu un neaktīvu matu zuduma formu.

Pirms procedūras jāizvērtē:

• matu izkrišanas diagnoze;
• procesa aktivitāte un iespējamā turpmākā progresēšana;
• donora zonas matu blīvums;
• galvas ādas stāvoklis;
• pacienta gaidas.

Aktīva iekaisīga vai rētojoša alopēcija, nekontrolēta galvas ādas slimība un nepietiekama donora zona var būt iemesls transplantāciju atlikt vai neieteikt.

Vai izkritušie mati ataugs?

Ataugšanas iespēja ir atkarīga no cēloņa un tā, vai matu folikuli ir saglabāti.

Matu augšana ir lēna, tāpēc ārstēšanas rezultātu izvērtēšanai bieži nepieciešami vairāki mēneši.

Ko var darīt ikdienā?

Ikdienas kopšana nevar izārstēt folikulu slimību, taču tā var samazināt papildu bojājumu.

• Mazgājiet matus atbilstoši galvas ādas vajadzībām. Saudzīga mazgāšana neizraisa alopēciju.
• Izvēlieties brīvākas frizūras un mainiet matu nostiprināšanas vietu.
• Ierobežojiet biežu balināšanu, agresīvu ķīmisku apstrādi un ļoti karstu matu veidošanu.
• Mitrus matus ķemmējiet saudzīgi.
• Izvairieties no strauja svara zuduma un ļoti ierobežojošām diētām.
• Nodrošiniet pietiekamu enerģijas, olbaltumvielu un uzturvielu uzņemšanu.
• Nelietojiet dzelzi, cinku, biotīnu vai citus uztura bagātinātājus lielās devās bez pamatotas vajadzības.
• Dokumentējiet pārmaiņas ar fotoattēliem vienādā apgaismojumā, leņķī un matu sakārtojumā.
• Pirms konsultācijas sagatavojiet lietoto medikamentu un uztura bagātinātāju sarakstu.

Ko nevajadzētu darīt, ja izkrīt mati?

• Nepaļauties tikai uz šampūniem, eļļām vai uztura bagātinātājiem.
• Nesākt recepšu zāles bez ārsta norādījuma.
• Nepārtraukt ārsta nozīmētu medikamentu tikai tāpēc, ka radušās aizdomas par tā saistību ar matu izkrišanu.
• Nelietot vairākus kairinošus līdzekļus vienlaikus.
• Neatlikt konsultāciju, ja ir sāpes, pustulas, kreveles vai rētošanās pazīmes.
• Nesalīdzināt savu ārstēšanas rezultātu ar rūpīgi atlasītiem “pirms un pēc” attēliem internetā.
• Neuzskatīt, ka jebkura matu izkrišana ir tikai stresa vai vitamīnu trūkuma sekas.

Mīti un fakti par matu izkrišanu

Mīts: bieža matu mazgāšana izraisa matu izkrišanu

Mazgāšanas laikā kļūst redzami mati, kas jau bija pārgājuši izkrišanas fāzē. Saudzīga mazgāšana pati par sevi neizraisa matu folikulu zudumu.

Mīts: cepures izraisa plikpaurību

Parasta cepures valkāšana neizraisa androgēno alopēciju. Problēma var rasties tikai tad, ja galvassega ilgstoši rada izteiktu berzi vai vilkšanu.

Mīts: pēc noskūšanas mati ataug biezāki

Skūšana nogriež matu virs ādas, bet nemaina folikulu skaitu vai matu augšanas bioloģiju. Ataudzis mats sākumā var šķist raupjāks taisni nogrieztā gala dēļ.

Mīts: pret matu izkrišanu vienmēr palīdz vitamīni

Uztura bagātinātāji var būt noderīgi, ja konstatēts konkrēts deficīts. Tie neārstē androgēno, perēkļveida vai rētojošo alopēciju un neaizstāj diagnozi.

Mīts: šampūns var atjaunot zaudētus matu folikulus

Šampūns var palīdzēt kontrolēt noteiktas galvas ādas problēmas un uzlabot matu stiebru izskatu. Tas nevar atjaunot rētaini iznīcinātu folikulu vai ārstēt visus alopēcijas veidus.

Mīts: jebkura matu izkrišana nozīmē androgēno alopēciju

Mati var izkrist slimības, iekaisuma, infekcijas, medikamentu, autoimūna procesa, uztura traucējumu vai mehāniska bojājuma dēļ. Šo stāvokļu ārstēšana būtiski atšķiras.

Matu izkrišana un emocionālā veselība

Mati daudziem cilvēkiem ir cieši saistīti ar identitāti un pašvērtējumu. Matu izkrišana var izraisīt trauksmi, nomāktību, kaunu un vēlmi izvairīties no sabiedriskām situācijām. Tā nav tikai kosmētiska problēma.

Līdztekus medicīniskai ārstēšanai var palīdzēt frizūras pielāgošana, matu šķiedras, parūkas, galvas segas, galvas ādas mikropigmentācija vai citi kosmētiski risinājumi. Ja matu izkrišana būtiski ietekmē emocionālo pašsajūtu, par to ir pamatoti runāt ar ārstu un nepieciešamības gadījumā meklēt psiholoģisku atbalstu.

Kopsavilkums

Matu izkrišana ir simptoms ar daudziem iespējamiem cēloņiem. Daļa matu izkrišanas ir dabiska vai pārejoša, taču pakāpeniska retināšanās, kaili laukumi, galvas ādas iekaisums un rētošanās pazīmes var liecināt par stāvokli, kam nepieciešama ārstēšana.

Lai izvēlētos piemērotāko rīcību, jānovērtē ne tikai izkritušo matu daudzums, bet arī izkrišanas raksts, procesa ilgums, galvas ādas stāvoklis un iespējamie izraisītāji. Jo agrāk tiek atpazīta progresējoša vai rētojoša alopēcija, jo lielāka ir iespēja pasargāt vēl saglabātos matu folikulus.

Medicīniskā atruna

Šī informācija ir paredzēta izglītojošiem nolūkiem un neaizstāj individuālu trihologa konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Ja matu izkrišana ir pēkšņa, plankumaina vai strauji progresē, kā arī tad, ja to pavada sāpes, izteikts iekaisums, zvīņošanās, pustulas vai iespējamās rētošanās pazīmes, jāvēršas pie ārsta. Recepšu zāles nedrīkst sākt, mainīt vai pārtraukt lietot patstāvīgi.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija (AAD): pārskats par matu izkrišanu
• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija (AAD): biežākie matu izkrišanas cēloņi
• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija (AAD): matu izkrišanas diagnostika un ārstēšana
• DermNet: medicīnisks pārskats par matu izkrišanu
• DermNet: telogēnā matu izkrišana
• DermNet: trihoskopija un tās nozīme matu un galvas ādas slimību diagnostikā
• Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS): pacientu informācija par matu izkrišanu
• MedlinePlus: matu izkrišanas cēloņi, diagnostika un ārstēšana
• ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA): biotīna ietekme uz laboratorisko analīžu rezultātiem

Satura autors

Triholoģe Ivanna Buvan