Hronisks nogurums, garais Covid

Hronisks nogurums ir ilgstoša, traucējoša spēku izsīkuma sajūta, kas nepāriet pēc parastas atpūtas un sāk ietekmēt ikdienu, darbu, mācības, fiziskās aktivitātes vai sociālo dzīvi. Tas nav tas pats, kas parasts nogurums pēc negulētas nakts, intensīva darba perioda vai īslaicīgas slimošanas. Hronisks nogurums var būt atsevišķs simptoms, vairāku faktoru kopums vai daļa no konkrētas slimības, piemēram, anēmijas, vairogdziedzera darbības traucējumiem, miega apnojas, depresijas, autoimūnas slimības, sirds slimības, cukura diabēta, hroniskas infekcijas, hroniska noguruma sindroma jeb ME/CFS vai garā Covid.

Svarīgi saprast: hronisks nogurums nav “slinkums”, “vājš raksturs” vai vienkārši nespēja saņemties. Mūsdienu medicīnā ilgstošs nogurums tiek vērtēts kā simptoms, kam nepieciešama strukturēta izmeklēšana, jo tā iemesli var būt gan salīdzinoši viegli novēršami, gan medicīniski nopietni.

ME/CFS jeb mialģiskais encefalomielīts/hroniska noguruma sindroms ir ilgstoša, bioloģiska slimība, kas var skart vairākas organisma sistēmas un izpausties ar izteiktu nogurumu, pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes, miega traucējumiem, kognitīvām grūtībām, reiboni, sāpēm un citiem simptomiem. CDC norāda, ka ME/CFS izraisa smagu nogurumu, ko atpūta neatvieglo pietiekami, kā arī domāšanas un miega problēmas, reiboni un sāpes.

Garais Covid jeb post-Covid stāvoklis ir simptomu kopums, kas saglabājas vai parādās pēc SARS-CoV-2 infekcijas. Pasaules Veselības organizācija kā biežus garā Covid simptomus min nogurumu, elpas trūkumu, muskuļu vai locītavu sāpes un miega traucējumus. CDC norāda, ka garā Covid gadījumā bieži tiek ziņots par nogurumu, “smadzeņu miglu” un pašsajūtas pasliktināšanos pēc fiziskas vai mentālas piepūles.

Svarīgākais īsumā

Hronisks nogurums ir ilgstošs spēku izsīkums, kas nepāriet pēc parastas atpūtas un sāk traucēt ikdienai, darbam, mācībām vai fiziskām aktivitātēm. Tas nav viena konkrēta diagnoze, bet simptoms, kam var būt dažādi iemesli — miega traucējumi, anēmija, dzelzs vai B12 vitamīna deficīts, vairogdziedzera slimības, cukura diabēts, hronisks stress, depresija, autoimūnas slimības, sirds vai plaušu slimības, hroniska noguruma sindroms jeb ME/CFS vai garais Covid.

Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību situācijām, kad nogurums nepāriet pēc miega, ilgst vairākas nedēļas vai mēnešus, sākas pēc infekcijas, ir kopā ar smadzeņu miglu, elpas trūkumu, sirdsklauvēm, reiboni vai pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes. Ja pēc nelielas fiziskas vai mentālas piepūles simptomi pastiprinās nākamajā dienā vai pēc 12–48 stundām, tas var liecināt par pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes jeb PEM, kas raksturīga ME/CFS un daļai garā Covid pacientu.

Hronisku nogurumu nevar droši izskaidrot ar vienu analīzi vai pašdiagnostiku internetā. Ja nogurums saglabājas, traucē ikdienai vai ir kopā ar brīdinājuma pazīmēm, nepieciešama ārsta izvērtēšana, lai noteiktu iespējamo cēloni un izvēlētos piemērotu ārstēšanu vai rehabilitācijas pieeju.

Kas ir hronisks nogurums?

Hronisks nogurums ir ilgstošs enerģijas trūkums, kas saglabājas ilgāk nekā gaidāms konkrētajā situācijā un nav pilnībā izskaidrojams tikai ar parastu fizisku vai emocionālu pārslodzi. Cilvēks var justies tā, it kā “baterija neuzlādējas”, pat ja miegs ir pietiekams.

Par hronisku problēmu nogurums kļūst tad, ja tas traucē ikdienas aktivitātēm, saglabājas vairākas nedēļas vai mēnešus, nepāriet pēc atpūtas vai miega, atkārtojas bez skaidra iemesla vai ir kopā ar citiem simptomiem — svara zudumu, drudzi, sāpēm, elpas trūkumu, sirdsklauvēm, reiboni, ģīboni, miega traucējumiem, depresīvu noskaņojumu, trauksmi, muskuļu vai locītavu sāpēm, koncentrēšanās grūtībām.

Parasts nogurums parasti ir saistīts ar skaidru iemeslu un uzlabojas pēc miega, atpūtas, slodzes samazināšanas vai stresa mazināšanas. Hronisks nogurums bieži ir dziļāks, ilgāks un nesamērīgs ar veikto slodzi.

Galvenās pazīmes, kas var liecināt par medicīniski nozīmīgu nogurumu

Īpaši jāuzmanās, ja nogurums ilgst vairākas nedēļas vai mēnešus un būtiski traucē ikdienai, miegs neatjauno spēkus, pēc nelielas fiziskas vai mentālas slodzes pašsajūta pasliktinās nākamajā dienā vai pēc 12–48 stundām, nogurums ir kopā ar elpas trūkumu, sirdsklauvēm, reiboni, ģīboni, sāpēm krūtīs, drudzi vai neizskaidrojamu svara zudumu, kā arī tad, ja parādās “smadzeņu migla” — koncentrēšanās, atmiņas vai skaidras domāšanas grūtības.

Kad nogurums kļūst par hronisku problēmu?

Medicīniski svarīgākais nav tikai dienu skaits. Ārstam ir svarīgi saprast, cik ilgi nogurums turpinās, vai tas ietekmē ikdienas funkcionēšanu un vai ir pavadoši simptomi vai “sarkanie karogi”.

Ja nogurums saglabājas pēc vīrusa infekcijas 1–3 nedēļas un pakāpeniski mazinās, tas var būt atveseļošanās process. Ja nogurums nepāriet, pastiprinās vai pievienojas citi simptomi, nepieciešama ārsta izvērtēšana. Ja nogurums ilgst vairākus mēnešus, īpaši kopā ar pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes, miega traucējumiem un koncentrēšanās grūtībām, jāvērtē ME/CFS, garais Covid un citas slimības.

Biežākie hroniska noguruma cēloņi

Hronisks nogurums var rasties viena iemesla dēļ, bet bieži to izraisa vairāku faktoru kombinācija. Piemēram, cilvēkam vienlaikus var būt dzelzs deficīts, miega trūkums, augsts stress un atveseļošanās periods pēc infekcijas.

Biežākie cēloņi ir miega traucējumi, dzelzs deficīts un anēmija, B12 vitamīna, folskābes vai D vitamīna deficīts, vairogdziedzera darbības traucējumi, cukura diabēts vai glikozes vielmaiņas traucējumi, hronisks stress, izdegšana, trauksme vai depresija, sirds un plaušu slimības, autoimūnas un iekaisīgas slimības, hroniskas vai nesen pārslimotas infekcijas, pēcvīrusu stāvokļi, tostarp pēc Covid-19, ME/CFS, medikamentu blaknes, alkohola, nikotīna, miega līdzekļu vai citu vielu ietekme, nepietiekams uzturs, šķidruma trūkums, hormonālas izmaiņas, grūtniecība, pēcdzemdību periods, menopauze, onkoloģiskas slimības vai hroniskas sistēmiskas slimības.

Vai hronisks nogurums var būt slimības simptoms?

Jā. Nogurums ir viens no visbiežākajiem simptomiem medicīnā, un tas var būt gan labdabīgu, gan nopietnu stāvokļu pazīme. Tāpēc nav pareizi ilgstošu nogurumu automātiski skaidrot tikai ar stresu vai pārslodzi.

Piemēram, ilgstošs nogurums var būt saistīts ar anēmiju, hipotireozi, miega apnoju, depresiju, sirds slimībām, autoimūnām slimībām, cukura diabētu, hroniskām infekcijām vai pēcinfekcijas sindromiem. Šos iemeslus nevar droši atšķirt tikai pēc sajūtām, tāpēc ilgstoša noguruma gadījumā svarīga ir ārsta veikta izvērtēšana un nepieciešamie izmeklējumi.

Kas ir hroniska noguruma sindroms jeb ME/CFS?

Hroniska noguruma sindroms jeb ME/CFS ir slimība, kurai raksturīgs ilgstošs, būtisks funkcionēšanas samazinājums un vairāku simptomu kopums. Tā nav diagnoze, ko nosaka tikai tāpēc, ka cilvēks ir noguris. ME/CFS gadījumā nogurums parasti ir dziļš, neproporcionāls slodzei, nepāriet pēc atpūtas un būtiski ierobežo dzīvi.

Ļoti būtiska ME/CFS pazīme ir pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes — angliski post-exertional malaise jeb PEM. CDC skaidro, ka PEM ir simptomu pasliktināšanās pēc fiziskas, mentālas vai emocionālas piepūles, kas pirms slimības nebūtu radījusi problēmas; simptomi bieži pasliktinās 12–48 stundas pēc aktivitātes un var ilgt dienas vai nedēļas.

ME/CFS bieži ietver izteiktu nogurumu un slodzes nepanesību, pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes, miegu, kas neatjauno spēkus, koncentrēšanās un atmiņas grūtības, reiboni, īpaši pieceļoties, muskuļu vai locītavu sāpes, galvassāpes, jutību pret gaismu, skaņu vai pārslodzi un mainīgu simptomu intensitāti.

NICE vadlīnijas uzsver, ka ME/CFS aprūpē jāņem vērā slimības smaguma pakāpe un jāizvairās no vienkāršotas pieejas, kur pacientam tiek likts pakāpeniski palielināt slodzi neatkarīgi no simptomiem.

Kā hroniska noguruma sindroms atšķiras no vienkārša pārslodzes noguruma?

Pārslodzes nogurums parasti uzlabojas, ja cilvēks izgulās, paņem brīvdienas, samazina darba apjomu, sakārto miegu un atjauno ikdienas ritmu. ME/CFS gadījumā šāda atpūta var palīdzēt tikai daļēji, bet ne vienmēr atgriež cilvēku iepriekšējā enerģijas līmenī.

Galvenā atšķirība ir PEM. Cilvēks var izdarīt salīdzinoši nelielu aktivitāti — aiziet uz veikalu, sakārtot māju, piedalīties sapulcē, ilgāk lasīt vai koncentrēties — un nākamajā dienā vai pēc 12–48 stundām piedzīvot krasu simptomu pasliktināšanos. Šādu “sabrukumu” nevar izskaidrot tikai ar sliktu fizisko formu.

Kas ir garais Covid?

Garais Covid ir ilgstošu simptomu kopums pēc Covid-19 infekcijas. Tas var attīstīties arī pēc sākotnēji vieglas saslimšanas. Simptomi var būt mainīgi — vienu dienu cilvēks jūtas labāk, bet nākamajā dienā pēc slodzes vai stresa simptomi var atgriezties vai pastiprināties.

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka post-Covid stāvokļa bieži sastopamie simptomi ir nogurums, elpas trūkums, muskuļu vai locītavu sāpes un miega traucējumi. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs uzsver, ka garā Covid simptomi var ietekmēt dažādas organisma sistēmas un ka vairāk nekā 200 simptomi ir aprakstīti saistībā ar šo stāvokli.

Garā Covid gadījumā bieži aprakstīti: ilgstošs nogurums, smadzeņu migla, pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes, elpas trūkums, sirdsklauves vai pulsa svārstības, miega traucējumi, muskuļu un locītavu sāpes, galvassāpes, reibonis, īpaši pieceļoties, ožas vai garšas izmaiņas, trauksme, depresīvi simptomi vai emocionāla nestabilitāte, kā arī kuņģa-zarnu trakta simptomi.

Vai garais Covid var izraisīt ilgstošu nogurumu?

Jā. Nogurums ir viens no biežāk minētajiem garā Covid simptomiem. Tas var būt viegls, bet var būt arī tik izteikts, ka cilvēks vairs nespēj strādāt pilnu slodzi, mācīties, sportot vai veikt ikdienas pienākumus.

Svarīgi: nogurums pēc Covid-19 ne vienmēr nozīmē ME/CFS. Daļai pacientu nogurums pakāpeniski mazinās. Daļai tas ir saistīts ar plaušu, sirds, miega, psiholoģiskiem, neiroloģiskiem vai vielmaiņas faktoriem. Daļai pacientu simptomi var līdzināties ME/CFS, īpaši, ja ir izteikta pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes.

Kāpēc pēc Covid-19 var saglabāties nogurums?

Precīzs garā Covid mehānisms joprojām tiek pētīts. Medicīnā tiek apspriesti vairāki iespējamie mehānismi, kas var savstarpēji pārklāties: ilgstoša imūnās sistēmas aktivācija, iekaisuma reakcijas pēc infekcijas, autonomās nervu sistēmas darbības traucējumi, mikrocirkulācijas un asinsvadu funkcijas izmaiņas, miega kvalitātes pasliktināšanās, psiholoģiska un fiziska slodze pēc slimības, plaušu vai sirds funkcijas izmaiņas pēc smagākas infekcijas, pēcvīrusu noguruma sindroms un dažos gadījumos — ME/CFS līdzīgs stāvoklis.

Šajā jomā medicīna vēl aktīvi strādā. Pašlaik nav vienas analīzes, kas droši pierādītu garo Covid vai ME/CFS visiem pacientiem. Tāpēc diagnostika balstās uz simptomu izvērtēšanu, laika saistību ar infekciju, funkcionēšanas izmaiņām un citu slimību izslēgšanu.

Cik ilgi var saglabāties nogurums pēc Covid-19?

Noguruma ilgums pēc Covid-19 var būt ļoti atšķirīgs. Dažiem cilvēkiem tas mazinās dažu nedēļu laikā, citiem saglabājas mēnešiem. Ja nogurums pakāpeniski samazinās un nav brīdinājuma pazīmju, to var vērot kopā ar ģimenes ārstu. Ja simptomi nemazinās, pastiprinās vai parādās elpas trūkums, sirdsklauves, sāpes krūtīs, reibonis, ģībonis, smadzeņu migla vai pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes, nepieciešama mērķtiecīga izmeklēšana.

Hroniska noguruma attīstības mehānisms pēc infekcijām

Hronisks nogurums pats par sevi nav infekcija, tāpēc “inficēšanās mehānisms” šajā tēmā nozīmē nevis to, kā cilvēks inficējas ar hronisku nogurumu, bet to, kā infekcija var kļūt par sākuma punktu ilgstošiem simptomiem.

Tipiska secība var būt šāda: cilvēks pārslimo vīrusu infekciju, piemēram, Covid-19, gripai līdzīgu slimību vai citu infekciju; akūtā infekcija beidzas, bet organisms pilnībā neatgriežas iepriekšējā stāvoklī; saglabājas nogurums, miega traucējumi, sāpes, reibonis, sirdsklauves vai koncentrēšanās grūtības; mēģinot ātri atgriezties iepriekšējā slodzē, simptomi var pastiprināties; ja parādās PEM, nepieciešama īpaša slodzes dozēšanas pieeja.

Tas nenozīmē, ka katram cilvēkam pēc infekcijas attīstīsies hronisks nogurums. Lielākā daļa cilvēku atveseļojas pakāpeniski. Tomēr pēcinfekcijas nogurums ir medicīniski atzīts fenomens, un pacientiem ar ilgstošiem simptomiem nepieciešama nopietna, nevis noraidoša attieksme.

Hroniska noguruma simptomi

Hroniska noguruma simptomi var būt ļoti dažādi. Biežākie ir pastāvīgs nogurums, miegainība dienas laikā, spēka un enerģijas trūkums, nogurums no rīta pēc miega, miegs, kas neatjauno spēkus, samazināta fiziskā izturība, grūtības koncentrēties, atmiņas pasliktināšanās, lēnāka domāšana, galvassāpes, muskuļu sāpes, locītavu sāpes, reibonis, vājums, sirdsklauves, elpas trūkuma sajūta, pastiprināta jutība pret stresu, troksni vai gaismu, garastāvokļa svārstības, trauksme vai depresīvi simptomi, gremošanas traucējumi un pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes.

Kas ir smadzeņu migla?

Smadzeņu migla nav atsevišķa diagnoze. Tas ir pacientu bieži lietots apzīmējums kognitīvām grūtībām. Cilvēks var just, ka domas ir lēnākas, grūtāk atrast vārdus, grūtāk koncentrēties, grūtāk atcerēties tikko izlasīto vai paveikt darbu, kas agrāk bija vienkāršs.

Smadzeņu migla var būt garā Covid, ME/CFS, miega traucējumu, depresijas, trauksmes, vitamīnu deficīta, vairogdziedzera problēmu, medikamentu blakņu vai citu stāvokļu gadījumā.

Kas ir pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes?

Pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes jeb PEM/PESE ir viens no svarīgākajiem simptomiem, kas jāatpazīst hroniska noguruma, ME/CFS un garā Covid kontekstā.

Tas nozīmē, ka pēc fiziskas, mentālas vai emocionālas piepūles simptomi kļūst izteiktāki. Pasliktināšanās bieži nav tūlītēja — tā var parādīties nākamajā dienā vai pēc 12–48 stundām. CDC garā Covid klīniskajās vadlīnijās norāda, ka PEM ir simptomu pasliktināšanās pēc pat nelielas fiziskas vai mentālas piepūles un simptomi var ilgt dienas vai pat nedēļas.

PEM var izpausties kā smags spēku izsīkums, sāpes, smadzeņu migla, gripas sajūta bez akūtas infekcijas, miega pasliktināšanās, reibonis, paātrināta sirdsdarbība, jutība pret skaņu vai gaismu un nespēja veikt pat ikdienas aktivitātes.

Kam ir lielāks risks?

Hronisks nogurums var skart jebkuru cilvēku, bet risks var būt lielāks, ja ir nesena vīrusu infekcija, tostarp Covid-19, smaga vai atkārtota infekcijas slimības gaita, nepietiekams miegs vai miega apnoja, ilgstošs stress vai izdegšana, hroniskas slimības, autoimūnas slimības, anēmija vai dzelzs deficīts, vairogdziedzera slimības, sirds vai plaušu slimības, cukura diabēts, depresija vai trauksme, pārmērīga slodze atveseļošanās periodā, nepietiekams uzturs, grūtniecība vai pēcdzemdību periods, pusaudžu vecums ar miega trūkumu, strauju augšanu un augstu psiholoģisko slodzi, kā arī senioru vecums, kur biežāk sastopamas vairākas hroniskas slimības vienlaikus.

Kur hronisks nogurums ir izplatīts?

Hronisks nogurums ir sastopams visās vecuma grupās un dažādās valstīs. Tas nav piesaistīts vienai konkrētai profesijai vai dzīvesveidam. Tomēr biežāk medicīnas praksē to redz cilvēkiem ar augstu darba slodzi, miega trūkumu, hronisku stresu, pēc infekcijām, kā arī pacientiem ar hroniskām slimībām.

Garais Covid kļuva par īpaši nozīmīgu ilgstoša noguruma iemeslu pēc Covid-19 pandēmijas, jo daļai pacientu simptomi saglabājās arī pēc akūtās infekcijas perioda. SPKC materiālos par bērniem pēc Covid-19 norādīts, ka ilgtermiņa simptomi, tostarp nogurums, galvassāpes, ožas vai garšas traucējumi un kognitīvie traucējumi, var būt saistīti ar Covid-19 pārslimošanu.

Vai iespējama imunitāte pret hronisku nogurumu vai garo Covid?

Pret hronisku nogurumu kā simptomu imunitāte neveidojas, jo tas nav viens konkrēts infekcijas ierosinātājs. Nogurums ir organisma signāls, kas var rasties daudzu iemeslu dēļ.

Pret Covid-19 pēc infekcijas vai vakcinācijas var veidoties imūna atbilde, kas samazina smagas slimības risku, tomēr tas nenozīmē pilnīgu aizsardzību pret atkārtotu infekciju vai garo Covid. Medicīna turpina pētīt, kā imunitāte, atkārtotas infekcijas, vakcinācija, vīrusa varianti un individuālie riska faktori ietekmē garā Covid attīstības iespēju.

Praktiski tas nozīmē: pat ja cilvēks Covid-19 jau ir pārslimojis, ilgstošs nogurums pēc atkārtotas infekcijas joprojām jāuztver nopietni.

Kā atšķirt hronisku nogurumu no izdegšanas, depresijas, anēmijas, vairogdziedzera slimības un garā Covid

Hronisks nogurums vai izdegšana — kā atšķirt?

Izdegšana bieži ir saistīta ar ilgstošu emocionālu un profesionālu pārslodzi. Raksturīgas pazīmes ir cinisms, emocionāls izsīkums, motivācijas zudums, samazināta darba efektivitāte, aizkaitināmība un sajūta, ka cilvēks vairs “nevar pavilkt”.

Hronisks nogurums var būt līdzīgs, bet tas ne vienmēr ir saistīts ar darbu vai stresu. Ja ir PEM, izteikta slodzes nepanesība, reibonis pieceļoties, smadzeņu migla, sāpes vai simptomi sākās pēc infekcijas, jādomā arī par medicīniskiem iemesliem, ne tikai izdegšanu.

Hronisks nogurums vai depresija — kāda ir atšķirība?

Depresija var izpausties ar nogurumu, miegainību, motivācijas trūkumu, miega izmaiņām, apetītes izmaiņām, vainas sajūtu, nomāktu garastāvokli un intereses zudumu. Dažiem cilvēkiem nogurums ir dominējošā pazīme.

ME/CFS un garā Covid gadījumā cilvēks bieži vēlas darīt vairāk, bet ķermenis nespēj. Raksturīga var būt fiziska slodzes nepanesība un PEM. Tomēr depresija un hronisks nogurums var pastāvēt vienlaikus, tāpēc nepieciešams rūpīgs izvērtējums, nevis savstarpēja izslēgšana.

Hronisks nogurums vai anēmija — kā atšķirt?

Anēmijas gadījumā nogurums bieži ir kopā ar bālumu, elpas trūkumu pie slodzes, sirdsklauvēm, reiboni, aukstuma sajūtu, galvassāpēm vai samazinātu izturību. Dzelzs deficīts var radīt nogurumu arī pirms izteiktas anēmijas.

To nevar droši noteikt tikai pēc sajūtām. Nepieciešamas asins analīzes — pilna asins aina, ferritīns un citi rādītāji pēc ārsta izvērtējuma.

Hronisks nogurums vai vairogdziedzera problēmas — kā atšķirt?

Pazeminātas vairogdziedzera funkcijas gadījumā var būt nogurums, miegainība, svara pieaugums, salšanas sajūta, sausa āda, aizcietējumi, lēnāka sirdsdarbība, pietūkums un nomākts garastāvoklis.

Paaugstinātas vairogdziedzera funkcijas gadījumā var būt sirdsklauves, trīce, svīšana, svara zudums, trauksme, miega traucējumi un muskuļu vājums.

Vairogdziedzera darbību pārbauda ar laboratoriskām analīzēm, visbiežāk sākot ar TSH un pēc vajadzības papildinot ar citiem hormoniem un antivielām.

Hronisks nogurums vai miega apnoja — kā atšķirt?

Miega apnoja nozīmē, ka miega laikā elpošana atkārtoti apstājas vai kļūst nepietiekama. Cilvēks var gulēt pietiekami ilgi, bet pamosties neizgulējies. Raksturīga ir krākšana, elpošanas pauzes miegā, rīta galvassāpes, sausa mute, miegainība dienā, koncentrēšanās grūtības un paaugstināts asinsspiediens.

Ja ir aizdomas par miega apnoju, nepieciešama miega speciālista vai ārsta izvērtēšana un miega izmeklējumi.

Hronisks nogurums vai garais Covid — kāda ir atšķirība?

Hronisks nogurums ir simptoms. Garais Covid ir pēc Covid-19 infekcijas radies ilgstošu simptomu kopums. Ja nogurums sākās pēc Covid-19 un ir kopā ar smadzeņu miglu, elpas trūkumu, sirdsklauvēm, miega traucējumiem vai PEM, jāvērtē garais Covid.

Tomēr arī pēc Covid-19 cilvēkam var būt citi noguruma iemesli — anēmija, vairogdziedzera slimība, depresija, miega apnoja, sirds slimība. Tāpēc nav pareizi visu automātiski skaidrot tikai ar garo Covid.

Hroniska noguruma sindroms vai garais Covid — vai tas ir viens un tas pats?

Nē, tie nav pilnīgi viens un tas pats, bet tie var pārklāties. Garais Covid sākas pēc SARS-CoV-2 infekcijas. ME/CFS var sākties pēc dažādām infekcijām vai citiem ierosinātājiem, un ne vienmēr ir skaidrs sākuma notikums. Daļai garā Covid pacientu simptomi atbilst ME/CFS līdzīgam stāvoklim, īpaši, ja ir PEM, neatjaunojošs miegs, kognitīvas grūtības un slodzes nepanesība.

Kā diagnosticē hronisku nogurumu?

Hroniska noguruma diagnostika sākas ar sarunu un klīnisku izvērtēšanu. Ārsts noskaidro, kad nogurums sākās, vai tas sākās pēc infekcijas, Covid-19, stresa, operācijas, grūtniecības, medikamentu maiņas vai cita notikuma, cik ilgi nogurums turpinās, vai tas pasliktinās pēc slodzes, vai miegs atjauno spēkus, kādi ir pavadošie simptomi, kā nogurums ietekmē darbu, mācības, ģimeni un ikdienu, kāds ir miega režīms, kādi medikamenti tiek lietoti, vai ir svara izmaiņas, drudzis, sāpes, elpas trūkums, sirdsklauves, ģībonis, psiholoģiska slodze, trauksme, depresijas simptomi vai hroniskas slimības ģimenē vai pašam pacientam.

Hronisku nogurumu nevar diagnosticēt ar vienu universālu analīzi. Diagnostikas mērķis ir atrast ārstējamu iemeslu, atpazīt brīdinājuma pazīmes un saprast, vai simptomi atbilst ME/CFS, garajam Covid vai citam stāvoklim.

Kādas analīzes un izmeklējumi parasti nepieciešami?

Izmeklējumu apjoms ir individuāls. Bieži sāk ar pamata analīzēm, piemēram, pilnu asins ainu, ferritīnu un dzelzs vielmaiņas rādītājiem, B12 vitamīnu un folskābi pēc indikācijām, D vitamīnu pēc indikācijām, TSH un vairogdziedzera hormoniem pēc vajadzības, glikozi vai HbA1c, aknu un nieru funkcijas rādītājiem, elektrolītiem, iekaisuma rādītājiem, piemēram, CRP vai EGĀ, urīna analīzi, grūtniecības testu sievietēm reproduktīvā vecumā pēc situācijas, infekciju testiem pēc riska un simptomiem, EKG, ja ir sirdsklauves, sāpes krūtīs, ģībonis vai slodzes nepanesība, plaušu funkcijas vai attēldiagnostiku pēc ārsta lēmuma un miega izmeklējumiem, ja ir aizdomas par miega apnoju.

ME/CFS diagnostikā CDC aprakstītajā pieejā nozīmīgi ir funkcionēšanas samazinājums ar nogurumu, PEM, neatjaunojošs miegs un kognitīvi traucējumi vai ortostatiska nepanesība.

Kāpēc svarīga diferenciāldiagnostika?

Diferenciāldiagnostika nozīmē līdzīgu slimību un stāvokļu atšķiršanu. Hroniska noguruma gadījumā tā ir īpaši svarīga, jo vieni un tie paši simptomi var rasties dažādu iemeslu dēļ.

Piemēram, nogurums un sirdsklauves var būt anēmijas, trauksmes, vairogdziedzera slimības, sirds ritma traucējumu vai autonomās nervu sistēmas traucējumu gadījumā. Nogurums un miegainība var būt miega apnojas, depresijas, medikamentu blakņu vai miega trūkuma dēļ. Nogurums un svara zudums var liecināt par hronisku infekciju, endokrīnu slimību, onkoloģisku slimību vai citu nopietnu iemeslu. Nogurums pēc Covid-19 var būt garais Covid, bet var būt arī atsevišķa slimība, kas sakritusi laikā.

Kā sagatavoties ārsta vizītei?

Hroniska noguruma gadījumā ārsta vizīte ir daudz efektīvāka, ja pacients jau iepriekš ir apkopojis svarīgāko informāciju par simptomiem, to ilgumu un ietekmi uz ikdienu. Tā kā nogurumam var būt ļoti dažādi iemesli, ārstam ir svarīgi saprast ne tikai to, ka cilvēkam “nav spēka”, bet arī kad tas sākās, kas to pasliktina un kādi simptomi parādās kopā ar nogurumu.

Pirms vizītes vēlams pierakstīt, kad nogurums sākās, vai tas sākās pēc Covid-19, citas infekcijas, operācijas, grūtniecības, stresa perioda, medikamentu maiņas vai cita notikuma, vai nogurums ir pastāvīgs vai mainīgs, vai miegs atjauno spēkus, cik stundas parasti guļat un vai naktī bieži mostaties, vai ir krākšana, elpošanas pauzes miegā vai izteikta miegainība dienā, vai pēc fiziskas, mentālas vai emocionālas slodzes pašsajūta pasliktinās nākamajā dienā vai pēc 12–48 stundām, kādi simptomi ir kopā ar nogurumu un kā nogurums ietekmē darbu, mācības, ģimenes dzīvi un ikdienas aktivitātes.

Tāpat ārstam ir svarīgi zināt, kādus medikamentus, uztura bagātinātājus, miega līdzekļus vai citus preparātus lietojat, vai lietojat alkoholu, nikotīnu vai citas vielas, kas var ietekmēt miegu un pašsajūtu, kādas hroniskas slimības jums jau ir diagnosticētas, kādas slimības ir ģimenē un kādi izmeklējumi vai analīzes jau ir veiktas.

Ja iespējams, 1–2 nedēļas pirms vizītes var veidot īsu simptomu dienasgrāmatu. Tajā pieraksta miega ilgumu, aktivitātes, noguruma intensitāti, sirdsklauves, reiboni, sāpes, smadzeņu miglu un to, vai pēc slodzes pašsajūta pasliktinās. Šāda informācija palīdz ārstam labāk saprast, vai nogurums vairāk atbilst miega, vielmaiņas, psihiskās veselības, sirds, infekcijas, garā Covid, ME/CFS vai citam iemeslam.

Kad nepieciešama kardiologa konsultācija?

Kardiologa izvērtēšana nepieciešama, ja nogurums ir kopā ar sāpēm vai spiediena sajūtu krūtīs, elpas trūkumu slodzes laikā vai miera stāvoklī, ģīboni vai gandrīz ģīboni, izteiktām sirdsklauvēm, neregulāru pulsu, tūsku kājās, strauju slodzes panesības pasliktināšanos vai paaugstinātu sirds slimību risku.

Kad nepieciešama neirologa konsultācija?

Neirologs var būt nepieciešams, ja ir izteikta smadzeņu migla, jauni vai neparasti galvassāpju veidi, reibonis vai līdzsvara traucējumi, nejutīgums, tirpšana, vājums ekstremitātēs, redzes, runas vai koordinācijas traucējumi, ģībonis vai aizdomas par autonomās nervu sistēmas traucējumiem.

Kad nepieciešama infektologa konsultācija?

Infektologs var būt nepieciešams, ja nogurums sākās pēc infekcijas, ir ilgstošs drudzis, nakts svīšana, palielināti limfmezgli, neskaidri iekaisuma rādītāji, aizdomas par hronisku infekciju vai sarežģītu pēcinfekcijas stāvokli. Infektologa konsultācija var būt noderīga arī tad, ja simptomi sākās pēc Covid-19 un ir nepieciešams izvērtēt garā Covid iespējamību kopā ar citu slimību izslēgšanu.

Kad nepieciešams endokrinologs?

Endokrinologs nepieciešams, ja ir aizdomas par vairogdziedzera slimību, cukura diabētu, virsnieru vai citu hormonālu traucējumu. Īpaši svarīgi tas ir tad, ja nogurums kombinējas ar svara izmaiņām, salšanas vai karstuma nepanesību, pastiprinātām slāpēm, biežu urināciju, sirdsklauvēm, menstruālā cikla izmaiņām vai izteiktu vājumu.

Kā ārstē hronisku nogurumu?

Hroniska noguruma ārstēšana ir atkarīga no iemesla. Nav viena universāla līdzekļa, kas palīdzētu visiem.

Ja nogurumu izraisa anēmija, jāārstē dzelzs deficīts vai cits anēmijas iemesls. Ja cēlonis ir vairogdziedzera slimība, nepieciešama endokrinoloģiska ārstēšana. Ja iemesls ir miega apnoja, jāārstē miega elpošanas traucējumi. Ja nogurums saistīts ar depresiju vai trauksmi, var palīdzēt psihoterapija, dzīvesveida korekcijas un ārsta nozīmēta ārstēšana. Ja simptomi atbilst ME/CFS vai garajam Covid ar PEM, ļoti svarīga kļūst enerģijas plānošana un slodzes dozēšana.

Vai hronisku nogurumu var izārstēt?

Dažos gadījumos — jā, ja atrod un ārstē konkrētu cēloni, piemēram, dzelzs deficītu, B12 deficītu, hipotireozi, miega apnoju vai depresiju. Citos gadījumos mērķis ir simptomu mazināšana, funkcionēšanas uzlabošana un paasinājumu novēršana.

ME/CFS un garā Covid gadījumā atveseļošanās var būt lēna un nevienmērīga. Dažiem cilvēkiem simptomi mazinās būtiski, citiem saglabājas ilgstoši. Tieši tāpēc svarīga ir individuāla pieeja, reālistiski mērķi un pacienta simptomu respektēšana.

Kā ārstē hroniska noguruma sindromu?

ME/CFS ārstēšanā nav vienas specifiskas zāles, kas izārstētu slimību. NHS norāda, ka ME/CFS nav specifisku medikamentu, bet zāles var izmantot atsevišķu simptomu mazināšanai.

Ārstēšanas pieeja parasti ietver slodzes dozēšanu jeb pacing, miega problēmu izvērtēšanu un korekciju, sāpju mazināšanu ar ārsta izvēlētu pieeju, reibonim un ortostatiskai nepanesībai pielāgotus pasākumus, psiholoģisku atbalstu, rehabilitācijas speciālista iesaisti, ja tā ir piemērota un droša, darba, mācību un ikdienas aktivitāšu pielāgošanu un blakusslimību ārstēšanu.

Svarīgi: psihoterapija nevar “izārstēt” ME/CFS kā bioloģisku slimību, bet tā var palīdzēt cilvēkam tikt galā ar hroniskas slimības radīto slodzi, trauksmi, miega grūtībām un dzīves organizēšanu.

Kā ārstē garo Covid?

Garā Covid ārstēšana ir simptomu un funkciju orientēta. Tas nozīmē, ka ārsts izvērtē, kuri simptomi dominē — nogurums, elpas trūkums, sirdsklauves, smadzeņu migla, miega traucējumi, sāpes, trauksme, gremošanas simptomi — un ārstēšana tiek pielāgota konkrētajam pacientam.

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka veselības aprūpes speciālisti var palīdzēt ar simptomu pašpārvaldību, simptomu mazināšanu ar medikamentiem, ja nepieciešams, vai nosūtīšanu rehabilitācijai.

Ja ir PEM, slodzes plānošana ir īpaši svarīga. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs klīniskajās vadlīnijās uzsver PEM vadību garā Covid gadījumā un simptomu pasliktināšanos pēc pat nelielas piepūles.

Kas ir slodzes dozēšana jeb pacing?

Pacing nozīmē enerģijas plānošanu tā, lai cilvēks nepārsniegtu savu individuālo slodzes slieksni un neizraisītu PEM. Tas nav vienkārši “vairāk atpūsties”. Tā ir aktīva ikdienas plānošana.

Pacing ietver simptomu un aktivitāšu dienasgrāmatu, slodzes sliekšņa noteikšanu, aktivitāšu sadalīšanu īsākos posmos, atpūtu pirms pilnīga spēku izsīkuma, fiziskās, mentālās un emocionālās slodzes ņemšanu vērā, pakāpenisku aktivitāšu pielāgošanu tikai tad, ja simptomi to ļauj, un izvairīšanos no “pārspīlēju — sabruku” cikla.

Pacing mērķis nav cilvēku padarīt pasīvu. Mērķis ir atjaunot paredzamību, samazināt simptomu paasinājumus un ļaut organismam funkcionēt stabilāk.

Vai fiziskās aktivitātes palīdz vai kaitē?

Tas ir atkarīgs no iemesla. Ja nogurums saistīts ar mazkustīgumu, miega trūkumu vai izdegšanu, saprātīgas fiziskās aktivitātes var palīdzēt. Ja cilvēkam ir ME/CFS vai garais Covid ar PEM, pārāk intensīva vai mehāniski palielināta slodze var pasliktināt pašsajūtu.

Tāpēc frāze “vienkārši sāc sportot” hroniska noguruma gadījumā var būt bīstami vienkāršota. Drošāka pieeja ir vispirms saprast, vai ir PEM. Ja tā ir, slodze jāpielāgo ļoti uzmanīgi un vēlams kopā ar ārstu, fizioterapeitu vai rehabilitologu, kurš izprot pēcslodzes simptomu pasliktināšanos.

Vai vitamīni palīdz hroniska noguruma gadījumā?

Vitamīni palīdz tad, ja ir pierādīts deficīts vai augsts deficīta risks. Piemēram, dzelzs, B12, folskābes vai D vitamīna deficīts var veicināt nogurumu. Tomēr vitamīni nav universāla hroniska noguruma ārstēšana. Pārmērīga uztura bagātinātāju lietošana bez analīzēm un ārsta ieteikuma var būt nevajadzīga vai kaitīga.

Praktiski: vispirms jānoskaidro, vai deficīts tiešām pastāv, un tikai tad jālieto atbilstoša korekcija.

Kā uzlabot pašsajūtu ikdienā?

Pašpalīdzība neaizstāj diagnostiku, bet var palīdzēt stabilizēt stāvokli. Noderīgi ir gulēt un celties līdzīgā laikā, izvairīties no pārmērīgas ekrānu lietošanas pirms miega, samazināt alkoholu un nikotīnu, ēst regulāri, ar pietiekamu olbaltumvielu, šķiedrvielu un mikroelementu daudzumu, dzert pietiekami daudz šķidruma, plānot dienu ar pārtraukumiem, neatlikt atpūtu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, izvairīties no straujas slodzes palielināšanas pēc infekcijas, sekot simptomiem pēc aktivitātēm, lūgt palīdzību ģimenē vai darbā, ja funkcionalitāte ir samazināta, un neignorēt brīdinājuma pazīmes.

Ko nevajadzētu darīt hroniska noguruma gadījumā?

Nevajadzētu pašam sev noteikt diagnozi tikai pēc interneta informācijas, ilgstoši atlikt ārsta apmeklējumu, lietot dzelzi, hormonus, lielas vitamīnu devas vai recepšu zāles bez ārsta norādījuma, piespiest sevi intensīvi sportot, ja pēc slodzes simptomi pasliktinās, ignorēt sāpes krūtīs, elpas trūkumu, ģīboni, svara zudumu vai drudzi, visu skaidrot tikai ar stresu vai visu skaidrot tikai ar garo Covid, neizslēdzot citus iemeslus.

Kad hronisks nogurums ir bīstams?

Steidzami jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības, ja nogurums ir kopā ar sāpēm krūtīs, izteiktu vai pēkšņu elpas trūkumu, ģīboni, apjukumu vai apziņas traucējumiem, vienas ķermeņa puses vājumu, runas vai redzes traucējumiem, ļoti augstu vai ilgstošu drudzi, neizskaidrojamu svara zudumu, asiņošanu, ļoti izteiktu vājumu, kas strauji progresē, paātrinātu vai neregulāru sirdsdarbību ar sliktu pašsajūtu, stiprām, neparastām galvassāpēm vai pašnāvnieciskām domām.

Plānveidīgi, bet bez liekas kavēšanās pie ārsta jāvēršas, ja nogurums ilgst vairākas nedēļas, traucē ikdienai, nepāriet pēc miega, sākās pēc Covid-19 vai citas infekcijas, ir kopā ar smadzeņu miglu, sirdsklauvēm, reiboni, miega traucējumiem, muskuļu vai locītavu sāpēm.

Hronisks nogurums bērniem un pusaudžiem

Bērniem un pusaudžiem hronisku nogurumu nevajadzētu automātiski uzskatīt par slinkumu, “telefonu problēmu” vai nevēlēšanos mācīties. Iemesli var būt miega trūkums, pārlieku vēla gulētiešana, stress, anēmija, D vitamīna deficīts, ēšanas traucējumi, depresija, trauksme, infekcijas, endokrīni traucējumi vai pēcinfekcijas stāvokļi.

Īpaši rūpīgi jāizmeklē bērni, kuri pēkšņi vairs nespēj apmeklēt skolu, zaudē svaru, sūdzas par reiboni, ģīboni, sirdsklauvēm, ir ar ilgstošu temperatūru, pēc slodzes piedzīvo krasu pašsajūtas pasliktināšanos vai ir ar izteiktām galvassāpēm, neiroloģiskiem simptomiem vai uzvedības izmaiņām.

Nogurums grūtniecības laikā

Nogurums grūtniecības laikā ir bieži sastopams, īpaši pirmajā trimestrī, tomēr ne viss nogurums ir “normāls”. Jāizmeklē anēmija, dzelzs deficīts, vairogdziedzera darbība, asinsspiediens, glikozes vielmaiņa, miegs un citi faktori.

Steidzama izvērtēšana nepieciešama, ja nogurums ir kopā ar elpas trūkumu, sāpēm krūtīs, ģīboni, spēcīgām galvassāpēm, redzes traucējumiem, asiņošanu, augstu asinsspiedienu, stipru tūsku vai samazinātām augļa kustībām.

Hronisks nogurums senioriem

Senioriem nogurumu nevajadzētu automātiski skaidrot tikai ar vecumu. Biežākie iemesli var būt anēmija, sirds mazspēja, plaušu slimības, nieru slimības, vairogdziedzera traucējumi, cukura diabēts, depresija, miega traucējumi, medikamentu blaknes, uztura nepietiekamība, hroniskas infekcijas vai onkoloģiskas slimības.

Ja nogurums senioram parādās pēkšņi, strauji progresē vai ir kopā ar svara zudumu, elpas trūkumu, sāpēm, drudzi, apjukumu vai kritieniem, nepieciešama ārsta izvērtēšana.

Pie kāda ārsta vērsties hroniska noguruma gadījumā?

Visbiežāk pirmais solis ir ģimenes ārsts vai internists. Ārsts var nozīmēt sākotnējās analīzes, izvērtēt riskus un nepieciešamības gadījumā nosūtīt pie speciālista.

Atkarībā no simptomiem var būt nepieciešams infektologs, ja nogurums sākās pēc infekcijas, Covid-19 vai ir aizdomas par hronisku infekciju; neirologs, ja dominē smadzeņu migla, reibonis, neiroloģiski simptomi vai galvassāpes; kardiologs, ja ir sirdsklauves, sāpes krūtīs, elpas trūkums vai ģībonis; endokrinologs, ja ir vairogdziedzera, cukura diabēta vai hormonālu traucējumu pazīmes; psihiatrs vai psihoterapeits, ja ir depresija, trauksme, panikas lēkmes, izdegšana vai miega problēmas; rehabilitologs vai fizioterapeits, ja nepieciešama droša slodzes plānošana, īpaši pēc infekcijas vai garā Covid; miega speciālists, ja ir aizdomas par miega apnoju vai citiem miega traucējumiem.

Ko šobrīd pēta medicīna?

Hroniska noguruma, ME/CFS un garā Covid jomā šobrīd notiek aktīvi pētījumi. Galvenie virzieni ir imūnās sistēmas ilgstoša aktivācija pēc infekcijām, autonomās nervu sistēmas traucējumi, tostarp ortostatiska nepanesība un POTS līdzīgi stāvokļi, mikrocirkulācija un asinsvadu funkcija, vielmaiņas un šūnu enerģijas ražošanas izmaiņas, iekaisuma biomarķieri, zarnu mikrobioma izmaiņas, pēcslodzes simptomu pasliktināšanās mehānismi, garā Covid apakštipi, ME/CFS un garā Covid pārklāšanās, drošas rehabilitācijas un pacing modeļi, kā arī mērķētas terapijas, kas pagaidām vēl nav universāli apstiprinātas.

Svarīgi: daudzas idejas ir pētniecības stadijā. Pacientiem nevajadzētu lietot eksperimentālas terapijas, recepšu medikamentus vai invazīvas procedūras bez kvalificēta ārsta izvērtējuma.

Kopsavilkums

Hronisks nogurums ir simptoms, kas jāuztver nopietni, ja tas ilgst vairākas nedēļas vai mēnešus, nepāriet pēc miega un traucē ikdienai. Tā iemesli var būt ļoti dažādi — no dzelzs deficīta un miega traucējumiem līdz vairogdziedzera slimībām, depresijai, sirds slimībām, autoimūnām slimībām, ME/CFS vai garajam Covid.

Īpaši svarīgi atpazīt pašsajūtas pasliktināšanos pēc slodzes. Ja pēc nelielas aktivitātes simptomi pastiprinās ar aizturi un ilgst dienas, mehāniska slodzes palielināšana var pasliktināt stāvokli. Šādos gadījumos svarīga ir pacing pieeja un ārsta vai rehabilitācijas speciālista palīdzība.

Hroniska noguruma gadījumā pareizā pieeja nav “saņemies”, bet gan “noskaidro cēloni, atpazīsti riskus un pielāgo ārstēšanu konkrētajam cilvēkam”.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Slimību profilakses un kontroles centrs: Covid-19 informācija, profilakse, rekomendācijas un materiāli par Covid-19 pārslimojušu pacientu novērošanu Latvijā.
• Pasaules Veselības organizācija: post-Covid-19 stāvoklis — simptomi, pašaprūpe, rehabilitācijas nepieciešamība un starptautiskais skatījums uz garo Covid.
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs: garā Covid pazīmes, simptomi un klīniskās vadlīnijas, tostarp nogurums, smadzeņu migla un pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes.
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs: ME/CFS simptomi, diagnostikas pieeja un Medicīnas institūta kritēriji, tostarp pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes, neatjaunojošs miegs un kognitīvi traucējumi.
• NICE vadlīnijas NG206: mialģiskā encefalomielīta / hroniska noguruma sindroma diagnostika un ārstēšana.
• NHS: ME/CFS pārskats un ārstēšanas principi, tostarp simptomu vadība un individuāla pieeja.
• Mayo klīnika: ME/CFS simptomi, cēloņi un pacientam saprotams klīniskais skaidrojums.
• Grach S. L. un līdzautori: mialģiskā encefalomielīta / hroniska noguruma sindroma diagnostika un ārstēšana. Mayo Clinic Proceedings.

Atruna

Šim rakstam ir informatīvs un izglītojošs raksturs. Tas neaizstāj ārsta konsultāciju, diagnostiku vai individuāli nozīmētu ārstēšanu. Hronisks nogurums, ilgstošs nogurums pēc Covid-19, smadzeņu migla, sirdsklauves, elpas trūkums, reibonis, sāpes, miega traucējumi un pašsajūtas pasliktināšanās pēc slodzes var būt saistīti ar dažādiem iemesliem, tāpēc pašdiagnostika un pašārstēšanās var būt kļūdaina. Ja nogurums ilgst vairākas nedēļas, traucē ikdienai, nepāriet pēc atpūtas vai ir sācies pēc infekcijas, vērsieties pie zem raksta norādītajiem Medart klīnikas speciālistiem — ģimenes ārsta vai internista, infektologa, neirologa, kardiologa, endokrinologa, psihiatra, psihoterapeita, rehabilitologa vai fizioterapeita atbilstoši simptomiem. Smagu, strauji pasliktinošos vai augsta riska simptomu gadījumā, piemēram, sāpju krūtīs, izteikta elpas trūkuma, ģīboņa, apziņas traucējumu, vienas ķermeņa puses vājuma, augsta drudža vai pašnāvniecisku domu gadījumā, nekavējoties meklējiet neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Konsultēja

• Infektoloģe, hepatoloģe prof. Angelika Krūmiņa
• Infektologs, rezidents Vladimirs Morozovs