Medicīniskās teipošanas koncepta aizsākumi ir meklējami 1970. gados Japānā un Korejā, kur šī metode attīstījās balstoties pārliecībā, ka veselības atjaunošanai un uzturēšanai ir svarīga kustība un muskuļu aktivitāte.
Saskaņā ar kinezioloģijas pārliecību (konkrētu muskuļu saistība ar konkrētiem iekšējiem orgāniem, mugurkaula skriemeļiem, meridiāniem, un citām fizioloģiskām likumsakarībām), tika izveidoti dažādu veidu elastīgi teipi, kas, neierobežojot kustību, veicina muskuļu darbību kustības laikā. Pareiza teipa aplicēšana dod impulsu ķermeņa un konkrētās zonas pašizveseļošanās stimulācijai, ļaujot izvairīties no nepamatotas un pārspīlētas medikamentozas ārstēšanas.
Teipu izmantošanas iespējas ir daudz plašākas par tikai traumētu muskuļu ārstēšanu. Ar teipu elastību tiek radīts virsādu paceļošs efekts, veidojot lielāku telpu zemādas zonā, kurā atrodas asinsvadi, limfvadi un visa veida receptori, stimulējot šķidrumu plūsmu.
Šobrīd pasaulē populārākās teipošanas metodes ir kinezioloģiskā un dinamiskā teipošana. Abu teipu kopējā iezīme ir pašlīpoša elastīga saite, kas tiek aplicēta uz ķermeņa. Šīs lentas nesatur medikamentus, un ir izgatavotas tā, lai maksimāli imitētu cilvēka ādu, neizraisot alerģiskas reakcijas.