Hiperhidrozei ir trīs tipi:
- Primāri fokāla hiperhidroze. Tā parādās noteiktās ķermeņa vietās, visbiežāk tā skar pēdas, plaukstas, paduses, galvu un seju. Parasti tā sākās jau bērnībā vai pusaudža gados, kad vismaz vienreiz nedēļā sāk pastiprināti svīst plaukstas un pēdas, cilvēkam esot nomodā. Šis hiperhidrozes tips var būt iedzimts.
- Vispārīga idiopātiska hiperhidroze. Tās gadījumā daudzas ķermeņa daļas svīst. Šo hiperhidrozes veidu parasti ārstē ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem.
- Sekundāri vispārīgā hiperhidroze . Tā var rasties kāda medicīniska stāvokļa dēļ un būt tā indikators. Atšķirībā no pirmā hiperhidrozes tipa, šajā gadījumā svīst daudzas ķermeņa daļas un tas var notikt arī miegā. Dermatologam ir nepieciešams izmeklēt šo stāvokli, lai uzstādītu precīzu diagnozi un noteiktu piemērotu ārstēšanas metodi. Sekundāri vispārīgās hiperhidrozes cēloņi var būt ļoti dažādi, piemēram:
- Menopauze;
- Vairogdziedzera pastiprināta aktivitāte;
- Diabēts;
- Trieka;
- Medikamentu (antihipertensīvo līdzekļu vai antidepresantu) lietošana;
- Lielas fiziskās aktivitātes.
Primārā hiperhidroze nopietni ietekmē dzīves kvalitāti:
- Traucē darbam;
- Traucē sociālām aktivitātēm;
- Nomāc psiholoģiski, tā novedot pie pastāvīga nemiera un pat depresijas.
Primārajai hiperhidrozei ir ietekme arī uz fizisko veselību – tā kairina ādu, kā rezultātā paaugstinās risks saslimt ar bakteriālām un sēnīšu infekcijas slimībām.
Primāro hiperhidrozi ārstē ar dažādām procedūrām un medikamentiem.
- Antiperspiranti. Tie ir pieejami bez receptes un ir ārēji lietojami aerosolu, gēlu, rullīšu un losjonu veidā. Visbiežāk sastopamā sastāvdaļa ir alumīnija hlorīda heksahidrāts. Antiperspirantus nepieciešams uzlikt uz sausas ādas, gulēt ejot, noklājot padušu zonu, un no rīta tos nepieciešams nomazgāt. Iespējams nepieciešams ar plastikas materiālu aptīt noklāto zonu.
- Botulīna toksīna A tips. Atšķaidītu šī medikamenta koncentrātu dermatologs injicē padusēs, plaukstās vai zolēs. Šis medikaments samazina svīšanu, bloķējot nervu signālu pārraidītāju (acetilholīnu) palaišanu un ir efektīva ārstniecības metode, kuras iedarbība ilgst no četriem līdz astoņiem mēnešiem. Ir nepieciešamas atkārtotas procedūras.
- Iekšķīgi lietojamie medikamenti (glikopirolāts un propantelīna bromīds). Tie samazina sviedru dziedzeru darbību, bloķējot attiecīgos receptorus pašos dziedzeros, kā arī sirds un gludajā muskulatūrā. Pie iekšķīgajiem medikamentiem pieder arī propanolols, kurš ārstē stresa izraisīto svīšanu. Tā kā visiem medikamentiem ir iespējamie blakusefekti, ir nepieciešams izvērtēt iespējamos ieguvumus un riskus.
Ir arī citas, ar medikamentiem nesaistītas, ārstēšanas metodes, piemēram:
- Jontoforēze. To ieto, lai ārstētu plaukstu un pēdu svīšanu. Metodes ietvaros pacientam ir jāiemērc plaukstas vai pēdas seklā ar ūdeni pildītā traukā. Ar medicīniskas iekārtas palīdzību ūdenī tiek palaista vāja elektriskā strāva. Šo procesu atkārto ik pēc divām dienām, apmēram, sešas līdz desmit reizes, līdz svīšana samazinās. Atkārtotas ārstēšanās reizes ir nepieciešamas, lai saglabātu iegūtos rezultātus. Pacienti var veikt šo procedūru arī mājās.
- Simpatektomija – šī ķirurģiskā procedūra pārtrauc veģetatīvās nervu sistēmas signālus sviedru dziedzeros. Viens no iespējamiem blakusefektiem ir kompensējošā svīšana - pārmērīga svīšana, kas var vēl vairāk novājināt nekā hiperhidroze. Šī blakusefekta dēļ, kas var parādīties līdz pat 80% pacientu, šo procedūru ieteicams apsvērt tikai tiem pacientiem, kas pilnībā apzinās risku un kuri ir neveiksmīgi izmēģinājuši citas ārstniecības metodes.
- Padušu sviedru dziedzeru izņemšana. To veic abrāzijas (skrāpēšanas), liposakcijas vai ķirurģiskas izgriešanas ceļā. Arī pēc šīs procedūras iespējama kompensējošā svīšana. Var parādīties arī rētas.
Iespējamie pastiprinātas svīšanas (Hiperhidrozes) simptomi:
- Sviedru izdalīšanās – miegā vai nomodā – bez redzama iemesla un vairāk nekā nepieciešams normālai ķermeņa temperatūras regulācijai.