Pastiprināta svīšana (Hiperhidroze)

Hiperhidroze ir pastiprināta un grūti kontrolējama svīšana, kas pārsniedz ķermeņa atdzišanai nepieciešamo vai būtiski traucē cilvēka ikdienu. Tā var skart paduses, plaukstas, pēdas, seju, galvas ādu vai lielāko ķermeņa daļu.

Svīšana pati par sevi ir normāla organisma funkcija. Tā palīdz regulēt ķermeņa temperatūru karstumā, fiziskas slodzes un drudža laikā. Par hiperhidrozi var domāt, ja svīšana regulāri rodas arī vēsā telpā, miera stāvoklī vai bez saprotama ārēja iemesla un tās dēļ samirkst apģērbs, plaukstas vai apavi, rodas ādas problēmas vai tiek ierobežots darbs un sociālā dzīve.

Īsumā: primārā fokālā hiperhidroze visbiežāk sākas bērnībā vai jaunībā, skar noteiktas un parasti simetriskas ķermeņa zonas un miega laikā mazinās. Ja pastiprināta svīšana sākusies pēkšņi, skar visu ķermeni, ir vienpusēja, parādās miegā vai ir kopā ar citiem simptomiem, jāizvērtē sekundārs cēlonis.

Vai tā varētu būt hiperhidroze?

Par iespējamu hiperhidrozi var liecināt šādas pazīmes:

• svīšana regulāri rodas bez karstuma vai fiziskas slodzes;
• svīšanas epizodes ir grūti kontrolējamas;
• samirkst apģērbs, plaukstas, zeķes vai apavi;
• svīšana traucē rakstīt, lietot telefonu, turēt priekšmetus vai sarokoties;
• simptomi skar noteiktas, bieži abpusējas ķermeņa zonas;
• svīšanas dēļ regulāri jāmaina apģērbs vai zeķes;
• rodas ādas kairinājums, izmirkums vai infekcijas;
• svīšana ietekmē darbu, mācības, attiecības vai emocionālo labsajūtu.

Šīs pazīmes pašas par sevi neapstiprina diagnozi, tomēr tās palīdz saprast, kad būtu lietderīga ārsta konsultācija.

Kas ir hiperhidroze?

Hiperhidroze ir medicīnisks stāvoklis, kura galvenā pazīme ir pārmērīga un grūti kontrolējama sviedru izdalīšanās.

Ikdienā jēdzienus pastiprināta svīšana, pārmērīga svīšana un hiperhidroze bieži lieto kā sinonīmus. Tomēr ne katra izteikta svīšanas epizode ir hiperhidroze. Pēc sporta, karstā laikā, pirtī vai drudža gadījumā svīšana visbiežāk ir normāla ķermeņa reakcija.

Hiperhidrozes nozīmīgumu nenosaka tikai sviedru daudzums. Ārsts vērtē arī:

• cik ilgi simptomi pastāv;
• cik bieži svīšana atkārtojas;
• kuras ķermeņa zonas tā skar;
• vai svīšana ir simetriska;
• vai tā notiek arī miegā;
• vai ir citi simptomi;
• kā svīšana ietekmē ikdienu un dzīves kvalitāti.

Hiperhidroze nav lipīga un pati par sevi nav sliktas higiēnas pazīme.

Kā svīšana palīdz regulēt ķermeņa temperatūru?

Svīšana ir viens no galvenajiem ķermeņa atdzišanas mehānismiem. Kad ķermeņa temperatūra paaugstinās, nervu sistēma aktivizē sviedru dziedzerus. Sviedri nonāk uz ādas virsmas un iztvaikojot palīdz ķermenim atdzist.

Termoregulācijā lielākā nozīme ir ekrīnajiem sviedru dziedzeriem. Tie atrodas gandrīz visā ādā, bet īpaši daudz to ir plaukstās un pēdās.

Sviedru dziedzeru darbību regulē autonomā jeb no cilvēka gribas neatkarīgā nervu sistēma. Ekrīnos sviedru dziedzerus aktivizē simpātiskās nervu sistēmas signāli, kuros kā signālviela piedalās acetilholīns.

Primāras hiperhidrozes gadījumā sviedru dziedzeri parasti nav bojāti vai anatomiski palielināti. Problēma vairāk saistīta ar pārmērīgi aktīvu nervu signalizāciju, kas liek dziedzeriem izdalīt vairāk sviedru, nekā konkrētajā situācijā nepieciešams.

Kad svīšana vairs nav uzskatāma par normālu?

Normāla svīšana var pastiprināties:

• karstā laikā;
• fiziskas slodzes laikā;
• drudža gadījumā;
• emocionāla sasprindzinājuma laikā;
• pēc asa ēdiena;
• pēc alkohola lietošanas;
• noteiktu hormonālu pārmaiņu laikā.

Par iespējamu hiperhidrozi vairāk liecina svīšana:

• vēsā vai komfortablā telpā;
• sēžot mierā;
• bez fiziskas slodzes;
• bez paaugstinātas ķermeņa temperatūras;
• tik lielā apjomā, ka samirkst drēbes vai sviedri pil no plaukstām;
• tik regulāri, ka tā traucē ikdienas aktivitātēm.

Nav viena universāla sviedru daudzuma, kas visiem cilvēkiem noteiktu diagnozi. Ļoti būtiska ir svīšanas ietekme uz cilvēka ikdienu.

Kādi ir hiperhidrozes veidi?

Hiperhidrozi visprecīzāk klasificēt pēc diviem atsevišķiem principiem — pēc cēloņa un pēc svīšanas izplatības.

Termini primāra un fokāla nav pilnīgi sinonīmi. “Primāra” raksturo svīšanas cēloni, bet “fokāla” — tās izplatību. Primārā hiperhidroze visbiežāk ir fokāla, savukārt sekundārā hiperhidroze var būt gan ģeneralizēta, gan lokalizēta.

Primārā fokālā hiperhidroze

Primārās fokālās hiperhidrozes gadījumā nav konstatējama cita slimība vai medikaments, kas izskaidrotu svīšanu.

Tai raksturīgi, ka svīšana:

• sākas bērnībā, pusaudža vecumā vai agrā pieaugušā vecumā;
• skar paduses, plaukstas, pēdas, seju vai galvas ādu;
• parasti ir abpusēja un samērā simetriska;
• atkārtojas regulāri;
• var būt sastopama vairākiem ģimenes locekļiem;
• traucē ikdienas aktivitātēm;
• miega laikā parasti mazinās vai izzūd.

Simptomi var pastiprināties karstumā, stresa vai satraukuma laikā, taču primārā hiperhidroze nav tikai psiholoģiska problēma.

Sekundārā hiperhidroze

Sekundāra hiperhidroze rodas cita veselības stāvokļa, fizioloģisku pārmaiņu, medikamenta vai vielas ietekmē.

Tā biežāk:

• sākas pēkšņi;
• pirmoreiz parādās pieaugušā vai seniora vecumā;
• skar lielāku ķermeņa daļu;
• var būt asimetriska;
• var parādīties miegā;
• sākas pēc jauna medikamenta vai devas maiņas;
• ir kopā ar citiem simptomiem.

Iespējamās cēloņu grupas ir:

• glikozes vielmaiņas traucējumi;
• vairogdziedzera darbības traucējumi;
• menopauzes karstuma viļņi;
• drudzis un infekcijas;
• atsevišķi neiroloģiski stāvokļi;
• dažu medikamentu blaknes;
• alkohola vai citu vielu lietošana un abstinence;
• citi sistēmiski veselības stāvokļi.

Pastiprināta svīšana viena pati neapstiprina nevienu no šīm diagnozēm. Cēloni nosaka, izvērtējot kopējo simptomu ainu.

Fokāla un ģeneralizēta hiperhidroze

Fokāla hiperhidroze skar vienu vai vairākas noteiktas ķermeņa zonas.

Ģeneralizēta hiperhidroze skar lielāko ķermeņa daļu. Ja svīšana sākusies nesen, ir izteikta arī miegā vai kopā ar citiem simptomiem, īpaši svarīgi izvērtēt sekundāras hiperhidrozes iespēju.

Kuras ķermeņa vietas hiperhidroze skar visbiežāk?

Attēlā parādītas trīs biežas hiperhidrozes skartās zonas: paduses, plaukstas un pēdas. Redzams mitrs plankums uz apģērba padušu zonā un sviedri uz plaukstas un pēdas.

Padušu hiperhidroze

Padušu jeb aksillāras hiperhidrozes gadījumā uz apģērba var ātri parādīties redzami mitruma plankumi.

Cilvēkam var nākties:

• mainīt apģērbu vairākas reizes dienā;
• izvairīties no noteiktām apģērba krāsām vai materiāliem;
• izmantot padušu ieliktņus;
• ierobežot fizisku tuvību vai sociālas aktivitātes.

Ilgstošs mitrums ādas krokās var veicināt berzi, ādas izmirkšanu, izsutumu un kairinājumu.

Plaukstu hiperhidroze

Plaukstu jeb palmāra hiperhidroze var apgrūtināt:

• rakstīšanu;
• darbu ar papīru;
• instrumentu vai sīku priekšmetu turēšanu;
• skārienekrāna lietošanu;
• darbu ar klaviatūru;
• sarokošanos;
• precīzu profesionālo darbu.

Sviedri var būt tik izteikti, ka plaukstas ir pastāvīgi mitras vai no tām pil sviedri.

Pēdu hiperhidroze

Pēdu jeb plantāra hiperhidroze var izraisīt:

• pastāvīgi mitras zeķes;
• mitrus apavus;
• pēdu ādas izmirkšanu;
• berzi un noberzumus;
• izteiktāku pēdu smaku;
• lielāku sēnīšu un bakteriālu ādas problēmu risku.

Mitrums var veicināt pēdu sēnīti vai bedrīšveida keratolīzi, taču šie stāvokļi nav pati hiperhidroze.

Sejas un galvas hiperhidroze

Kraniofaciāla hiperhidroze skar seju, pieri vai galvas ādu.

Sviedri var:

• tecēt pa seju;
• nonākt acīs;
• samitrināt matus;
• bojāt kosmētiku;
• kļūt īpaši redzami darba vai sociālās situācijās.

Sejas un galvas zonā ārstēšana jāizvēlas piesardzīgi, jo tuvumā atrodas acis, mutes apvidus un sejas muskuļi.

Atsevišķs stāvoklis ir gustatoriska svīšana, kas rodas ēšanas laikā. Vieglā formā tā var būt normāla reakcija uz asu vai karstu ēdienu, bet izteikta, vienpusēja vai nesen sākusies svīšana ēšanas laikā reizēm var būt saistīta ar nervu bojājumu vai iepriekšēju operāciju.

Visa ķermeņa svīšana

Ja izteikti svīst gandrīz viss ķermenis, biežāk jāizvērtē sekundāra hiperhidroze.

Svarīgi noskaidrot:

• kad svīšana sākās;
• vai tā notiek miegā;
• vai ir drudzis, sirdsklauves, trīce vai vājums;
• vai mainījies ķermeņa svars;
• vai sākts lietot jauns medikaments;
• vai ir citi simptomi.

Kādi ir pastiprinātas svīšanas cēloņi?

Primāras hiperhidrozes gadījumā galvenā loma ir pārmērīgi aktīvai nervu signalizācijai uz ekrīnajiem sviedru dziedzeriem. Dažiem cilvēkiem ir arī ģimeniska nosliece.

Sekundāras svīšanas iespējamie cēloņi ietver:

• infekcijas un drudzi;
• pazeminātu glikozes līmeni;
• cukura diabētu un ar to saistītus stāvokļus;
• pastiprinātu vairogdziedzera darbību;
• menopauzes karstuma viļņus;
• atsevišķus nervu sistēmas traucējumus;
• medikamentu blaknes;
• alkohola vai citu vielu lietošanu vai abstinenci;
• citus sistēmiskus veselības stāvokļus.

Cēloņu saraksts ir plašs, tāpēc svīšanas izcelsmi nevar droši noteikt tikai pēc viena simptoma.

Vai hiperhidroze var būt iedzimta?

Primārā fokālā hiperhidroze dažās ģimenēs sastopama vairākiem radiniekiem, tāpēc ģenētiskai nosliecei var būt nozīme.

Tomēr:

• ģimenes anamnēzes neesamība hiperhidrozi neizslēdz;
• ne katrs cilvēks ar ģimenisku noslieci piedzīvo vienādi izteiktus simptomus;
• sekundāra svīšana parasti nav skaidrojama ar šo ģimenisko noslieci.

Vai stress un trauksme izraisa hiperhidrozi?

Stress, uztraukums un emocionāla spriedze var aktivizēt nervu sistēmu un pastiprināt svīšanu, īpaši plaukstās, pēdās, padusēs un sejas zonā.

Tomēr primārā hiperhidroze nav tikai nervozitātes vai psiholoģisku problēmu sekas.

Bieži izveidojas apburtais loks:

• cilvēks uztraucas, ka sāks svīst;
• uztraukums svīšanu pastiprina;
• redzamā svīšana palielina trauksmi;
• cilvēks sāk izvairīties no noteiktām situācijām.

Šādā gadījumā svarīga var būt gan hiperhidrozes ārstēšana, gan emocionālā sloga mazināšana.

Vai medikamenti var izraisīt pastiprinātu svīšanu?

Pastiprināta svīšana var būt dažādu medikamentu blakne. To var veicināt:

• daļa antidepresantu;
• atsevišķi antipsihotiskie līdzekļi;
• opioīdi un citi pretsāpju līdzekļi;
• sistēmiski kortikosteroīdi;
• vairogdziedzera hormonu preparāti;
• daži diabēta ārstēšanas medikamenti;
• atsevišķi medikamenti neiroloģisku slimību ārstēšanai;
• citi līdzekļi, kas ietekmē nervu sistēmu vai termoregulāciju.

Arī alkohola vai citu vielu lietošanas pārtraukšana noteiktās situācijās var izraisīt ģeneralizētu svīšanu.

Izrakstīta medikamenta lietošanu nedrīkst patstāvīgi pārtraukt vai mainīt. Ja svīšana sākusies pēc jauna medikamenta vai devas maiņas, tas jāapspriež ar ārstu, kurš medikamentu izrakstījis.

Hiperhidroze un nakts svīšana: kāda ir atšķirība?

Primārā fokālā hiperhidroze parasti ir izteiktāka nomodā un miega laikā mazinās.

Savukārt izteikta svīšana miegā biežāk liek izvērtēt:

• medikamentu ietekmi;
• hormonālas pārmaiņas;
• infekcijas;
• miega apstākļus;
• citus veselības stāvokļus.

Nakts svīšana pati par sevi nenorāda uz vienu konkrētu slimību, tomēr neizskaidrojamas un atkārtotas epizodes jāapspriež ar ārstu.

Plašāk šī tēma aplūkojama atsevišķā Medart rakstā “Nakts svīšana – iespējamie cēloņi un kad vērsties pie ārsta”.

Vai hiperhidroze ir bīstama?

Primārā fokālā hiperhidroze pati par sevi parasti nav dzīvībai bīstama.

Tomēr tā var:

• būtiski ierobežot ikdienu;
• izraisīt ādas bojājumus;
• veicināt ādas infekcijas;
• radīt izteiktu emocionālu slogu;
• ietekmēt darbu, izglītību un sociālās attiecības.

Sekundāras hiperhidrozes nozīme ir atkarīga no pamatcēloņa. Pēkšņa, ģeneralizēta, asimetriska vai miegā novērojama svīšana ir iemesls ārsta izvērtēšanai.

Kā pastiprināta svīšana ietekmē ādu?

Pastāvīgs mitrums var veicināt:

• macerāciju jeb ādas izmirkšanu;
• noberzumus;
• izsutumu ādas krokās;
• kairinājuma kontaktdermatītu;
• roku vai pēdu ekzēmas saasināšanos;
• sēnīšu infekcijas;
• bakteriālas ādas problēmas;
• nepatīkamu pēdu smaku.

Ja āda kļūst sarkana, sāpīga, plaisā, niez, zvīņojas vai parādās izteikta smaka, ar svīšanas kontroli vien var nepietikt. Var būt nepieciešama arī dermatīta vai infekcijas ārstēšana.

Kā hiperhidroze ietekmē ikdienu?

Hiperhidroze var radīt grūtības:

• sarokoties;
• rakstīt vai parakstīt dokumentus;
• lietot telefonu un skārienekrānu;
• turēt instrumentus;
• strādāt ar datoru;
• izvēlēties apģērbu;
• nodarboties ar sportu;
• piedalīties sabiedriskos pasākumos;
• veidot fizisku kontaktu ar citiem cilvēkiem.

Daļa cilvēku sāk izvairīties no noteiktām profesijām, tikšanās reizēm vai attiecībām. Hiperhidroze var mazināt pašapziņu, taču tā nav rakstura vājums vai nepietiekamas higiēnas pazīme.

Vai hiperhidroze izraisa nepatīkamu sviedru smaku?

Hiperhidroze un nepatīkama ķermeņa smaka nav viens un tas pats.

Svaigi ekrīno dziedzeru sviedri parasti ir bez izteiktas smaržas. Smaka veidojas, ādas mikroorganismiem noārdot sviedrus, ādas taukus, keratīnu un citas vielas.

Bromhidroze ir medicīnisks apzīmējums izteiktai vai nepatīkamai ķermeņa smakai. Tā var būt kopā ar hiperhidrozi, bet iespējama arī bez pārmērīgas svīšanas.

Kā ārsts diagnosticē hiperhidrozi?

Hiperhidrozes diagnostika visbiežāk sākas ar sarunu un apskati.

Ārsts var jautāt:

• kad svīšana sākās;
• kuras ķermeņa vietas tā skar;
• vai svīšana ir abpusēja;
• cik bieži tā atkārtojas;
• vai cilvēks svīst arī miegā;
• kas svīšanu pastiprina;
• vai līdzīgas sūdzības ir radiniekiem;
• kādi medikamenti un uztura bagātinātāji tiek lietoti;
• vai ir citi simptomi;
• kā svīšana ietekmē ikdienu.

Tipiskas primārās fokālās hiperhidrozes iespēju atbalsta:

• ilgstoša fokāla svīšana bez skaidra sekundāra cēloņa;
• abpusēja un samērā simetriska svīšana;
• regulāras epizodes;
• ikdienas aktivitāšu traucējumi;
• sākums bērnībā vai jaunībā;
• ģimenes anamnēze;
• svīšanas mazināšanās miega laikā.

Šīs pazīmes palīdz ārstam, bet nav pašdiagnostikas anketa, kas aizstātu medicīnisku izvērtēšanu.

Kā novērtē hiperhidrozes smagumu?

Viens no praktiskākajiem rīkiem ir Hyperhidrosis Disease Severity Scale jeb HDSS — četru punktu skala, ar kuru novērtē, cik būtiski svīšana traucē ikdienas aktivitātes.

HDSS palīdz novērtēt simptomu smagumu un sekot ārstēšanas rezultātiem, bet nenosaka svīšanas cēloni.

Var izmantot arī dermatoloģisko dzīves kvalitātes indeksu jeb DLQI.

Kas ir Minora jeb cietes un joda tests?

Minora tests palīdz noteikt aktīvās svīšanas zonas robežas.

Testa laikā:

• uz ādas uzklāj joda šķīdumu;
• ļauj tam nožūt;
• uzklāj cieti;
• svīstošās zonas iekrāsojas tumši zilā vai melnā krāsā.

Tests var būt noderīgs, piemēram, plānojot lokālu ārstēšanu vai injekcijas. Tas parasti nenosaka hiperhidrozes pamatcēloni.

Kas ir gravimetrija?

Gravimetrija ir metode, ar kuru noteiktā laika periodā mēra izdalīto sviedru daudzumu. Uz svīstošās zonas novieto absorbējošu materiālu un nosaka tā svara izmaiņas.

Metode sniedz objektīvu rādītāju, taču tā nav nepieciešama katram pacientam. Hiperhidrozes diagnostikā liela nozīme saglabājas simptomu raksturam un ietekmei uz ikdienu.

Kad nepieciešamas analīzes vai citi izmeklējumi?

Tipiskas primāras fokālās hiperhidrozes gadījumā plašs laboratorisko izmeklējumu komplekts ne vienmēr ir nepieciešams.

Papildu izmeklējumus ārsts biežāk apsver, ja:

• svīšana sākusies pēkšņi;
• tā pirmoreiz parādījusies pieaugušā vai seniora vecumā;
• svīst gandrīz viss ķermenis;
• svīšana ir izteikti asimetriska;
• svīšana notiek miegā;
• ir drudzis;
• ir neizskaidrojamas svara pārmaiņas;
• ir trīce, sirdsklauves vai izteikts vājums;
• ir neiroloģiski simptomi;
• simptoms sācies pēc jauna medikamenta;
• ir aizdomas par glikozes vai vairogdziedzera darbības traucējumiem.

Atkarībā no simptomiem ārsts var izvērtēt:

• pilnu asinsainu;
• iekaisuma rādītājus;
• glikozes līmeni;
• vairogdziedzera funkciju;
• citus mērķētus izmeklējumus.

Viena universāla analīžu komplekta visiem pacientiem nav.

Kā ārstē hiperhidrozi?

Ārstēšanu izvēlas atbilstoši:

• hiperhidrozes cēlonim;
• skartajām ķermeņa zonām;
• simptomu smagumam;
• pacienta vecumam;
• blakusslimībām;
• iepriekš izmēģinātajai ārstēšanai;
• iespējamām blaknēm;
• pacienta vajadzībām un vēlmēm.

Sekundāras hiperhidrozes gadījumā svarīgi ārstēt vai kontrolēt tās pamatcēloni, ja tas ir iespējams.

Primāras hiperhidrozes ārstēšanu parasti sāk ar mazāk invazīvām metodēm un pakāpeniski pielāgo atbilstoši rezultātam. Dažkārt nepieciešama vairāku metožu kombinācija.

Ja pastiprināta svīšana regulāri traucē ikdienu vai nav skaidrs tās cēlonis, ieteicama dermatologa konsultācija. Ārsts izvērtēs, vai iespējama primārā hiperhidroze un vai nepieciešami papildu izmeklējumi.

Ko var darīt jau šodien?

• Uzklāt antiperspirantu uz pilnīgi sausas un nebojātas ādas.
• Nomainīt mitru apģērbu un zeķes.
• Ļaut apaviem pilnībā izžūt.
• Piefiksēt, kad un kur svīšana parādās.
• Pierakstīt lietotos medikamentus un uztura bagātinātājus.
• Novērot, vai svīšanu pastiprina kofeīns, alkohols, ass ēdiens vai stress.
• Pierakstīt citus simptomus, piemēram, sirdsklauves, trīci, svara pārmaiņas vai drudzi.

Šī informācija var palīdzēt ārstam ātrāk saprast svīšanas iespējamo raksturu.

Ikdienas pasākumi

Ikdienas pasākumi hiperhidrozi ne vienmēr novērš, bet var mazināt tās praktisko ietekmi:

• izvēlēties brīvu un gaisu caurlaidīgu apģērbu;
• izmantot mitrumu absorbējošas zeķes;
• regulāri mainīt mitras zeķes un apģērbu;
• mainīt apavus un ļaut tiem izžūt;
• izmantot padušu ieliktņus;
• rūpīgi nosusināt ādu un ādas krokas;
• nepalikt ilgstoši mitrā apģērbā;
• sekot individuāliem svīšanas izraisītājiem;
• savlaicīgi ārstēt ādas kairinājumu vai infekcijas.

Ne visiem cilvēkiem vieni un tie paši ēdieni vai dzērieni pastiprina svīšanu, tāpēc nepamatota plašu produktu grupu izslēgšana nav nepieciešama.

Antiperspirants un dezodorants

Antiperspirants un dezodorants pilda atšķirīgus uzdevumus.

Antiperspirantos bieži izmanto alumīnija sāļus, kas uz laiku samazina sviedru izdalīšanos apstrādātajā zonā.

Antiperspirantu parasti uzklāj:

• uz pilnīgi sausas ādas;
• vakarā, kad svīšana ir mazāka;
• atbilstoši konkrētā produkta instrukcijai;
• sākotnēji biežāk, bet pēc rezultāta sasniegšanas retāk.

Attēlā redzama rullīša antiperspiranta uzklāšana uz sausas, nebojātas padušu ādas. Antiperspirants palīdz samazināt sviedru izdalīšanos apstrādātajā zonā.

Līdzekli nevajadzētu klāt uz iekaisušas, savainotas vai tikko skūtas ādas. Ja rodas izteikts apsārtums, dedzināšana vai lobīšanās, lietošana jāpārtrauc un jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu.

Nav vienas alumīnija sāļu koncentrācijas vai lietošanas shēmas, kas būtu piemērota visiem pacientiem un visām ķermeņa zonām. Ādu nevajadzētu hermētiski pārklāt ar plastmasu bez ārsta norādījuma.

Lokāli lietojami medikamenti

Atsevišķās valstīs noteiktām hiperhidrozes formām ir pieejami lokāli antiholīnerģiski līdzekļi. Tie samazina nervu signālu ietekmi uz sviedru dziedzeriem.

Iespējamās blaknes ir:

• ādas kairinājums;
• sausums mutē;
• acu zīlīšu paplašināšanās;
• miglaina redze, ja līdzeklis nejauši nonāk acīs.

Konkrētu preparātu pieejamība un reģistrētās indikācijas dažādās valstīs atšķiras. Ārstēšana jāizvēlas kopā ar ārstu.

Jontoforēze

Jontoforēzi visbiežāk izmanto plaukstu un pēdu hiperhidrozes ārstēšanai.

Procedūras laikā plaukstas vai pēdas ievieto ūdenī, caur kuru tiek vadīta vāja elektriskā strāva. Precīzs darbības mehānisms nav pilnībā noskaidrots, bet ārstēšana var samazināt sviedru izdalīšanos apstrādātajā zonā.

Attēlā ilustrēta plaukstu jontoforēze: rokas ievietotas divās seklās ūdens vannītēs, kas savienotas ar medicīnisku ierīci. Procedūrā izmanto vāju elektrisko strāvu, lai mazinātu plaukstu svīšanu.

Parasti nepieciešams:

• sākotnējs procedūru kurss;
• pēc tam uzturošas procedūras;
• procedūru biežuma pielāgošana pacienta reakcijai.

Iespējamās blaknes ir:

• tirpšana;
• diskomforts;
• sausums;
• ādas kairinājums;
• nepareizas lietošanas gadījumā — viegls apdegums.

Pirms ierīces lietošanas jāizvērtē ražotāja norādītās kontrindikācijas. Paštaisītas vai nepārbaudītas elektriskas ierīces izmantot nedrīkst.

Botulīna toksīna injekcijas

Botulīna toksīnu ievada ādā vairākos punktos skartajā zonā. Tas uz laiku kavē acetilholīna izdalīšanos nervu galos un samazina nervu signālu pārraidi uz sviedru dziedzeriem.

Procedūru visbiežāk izmanto padušu hiperhidrozes ārstēšanai. Atsevišķās situācijās to var izmantot arī:

• plaukstām;
• pēdām;
• sejai;
• galvas zonai.

Iedarbība nav pastāvīga. Efekts parasti saglabājas vairākus mēnešus, bet ilgums atšķiras starp pacientiem un ārstētajām zonām.

Iespējamās blaknes ir:

• sāpes vai jutīgums injekciju vietā;
• zilumi;
• nieze;
• galvassāpes;
• īslaicīgs muskuļu vājums ārstētajā zonā.

Plaukstu ārstēšanas gadījumā īpaši jāizvērtē īslaicīga tvēriena spēka vai smalkās motorikas pavājināšanās iespēja.

Sejas un galvas zonā procedūru jāveic ārstam ar atbilstošu anatomijas un metodes pieredzi.

Botulīna toksīns hiperhidrozi neizārstē uz visiem laikiem, un procedūras rezultātu nevar garantēt.

Iekšķīgi lietojami medikamenti

Ja lokālās metodes nav piemērotas vai svīšana skar vairākas ķermeņa zonas, ārsts noteiktos gadījumos var apsvērt sistēmiskus antiholīnerģiskus medikamentus.

Iespējamās blaknes ir:

• sausums mutē;
• aizcietējums;
• miglaina redze;
• miegainība;
• galvassāpes;
• urinēšanas traucējumi;
• sirdsdarbības izmaiņas;
• samazināta spēja atdzist karstumā.

Ja svīšana ir būtiski samazināta, var palielināties pārkaršanas risks karstā laikā, drudža vai fiziskas slodzes laikā.

Šie medikamenti nav piemēroti visiem pacientiem, un tos drīkst lietot tikai pēc ārsta izvērtējuma.

Lokālas un tehnoloģiskas procedūras

Atsevišķos medicīnas centros var būt pieejamas metodes, kas samazina padušu sviedru dziedzeru darbību:

• mikroviļņu enerģija;
• sviedru dziedzeru kiretāža;
• atsūkšanai līdzīgas metodes;
• lokāla sviedru dziedzeru izņemšana;
• citas enerģijā balstītas procedūras.

Šīs metodes atšķiras pēc:

• pieejamības;
• pierādījumu kvalitātes;
• izmaksām;
• rezultāta ilguma;
• blakņu riska.

Iespējamas sāpes, pietūkums, jušanas izmaiņas, rētas, asiņošana un infekcija.

Ķirurģiska ārstēšana un simpatektomija

Endoskopiska torakāla simpatektomija ir operācija, kuras laikā pārtrauc noteiktu simpātisko nervu signālu pārvadi.

To apsver tikai rūpīgi atlasītiem pacientiem, ja:

• hiperhidroze ir smaga;
• tā būtiski ierobežo ikdienu;
• piemērotas mazāk invazīvas metodes nav palīdzējušas;
• pacients ir pilnībā informēts par iespējamiem riskiem.

Svarīgākais ilgtermiņa risks ir kompensējošā svīšana — pastiprināta svīšana citās ķermeņa zonās, piemēram, uz muguras, vēdera vai kājām.

Kompensējošā svīšana dažiem pacientiem var būt viegla, bet citiem — izteikta un grūti panesama. Iespējami arī citi operācijas, anestēzijas un nervu bojājuma riski.

Simpatektomija nav pirmās izvēles hiperhidrozes ārstēšana.

Kā ārstē hiperhidrozi atkarībā no ķermeņa zonas?

Ārstēšanas secība nav pilnīgi vienāda visiem pacientiem.

Kas ir kompensējošā svīšana?

Kompensējošā svīšana ir pastiprināta svīšana citās ķermeņa zonās pēc simpātisko nervu ķirurģiskas pārtraukšanas.

Tā galvenokārt saistīta ar simpatektomiju, nevis ar parastu antiperspirantu lietošanu vai botulīna toksīna injekcijām.

Pirms simpatektomijas ārstam un pacientam detalizēti jāapspriež:

• iespējamais ieguvums;
• procedūras neatgriezeniskums;
• kompensējošās svīšanas risks;
• citi operācijas riski.

Vai hiperhidrozi var izārstēt pilnībā?

Primārai hiperhidrozei nav vienas universālas ārstēšanas, kas visiem pacientiem nodrošinātu pastāvīgu izārstēšanu.

Tomēr simptomus bieži iespējams būtiski samazināt ar:

• pareizi lietotiem antiperspirantiem;
• jontoforēzi;
• botulīna toksīna injekcijām;
• lokāliem vai sistēmiskiem medikamentiem;
• citām individuāli izvēlētām metodēm.

Dažas metodes darbojas tikai lietošanas laikā, bet citas nodrošina rezultātu vairākus mēnešus vai ilgāk.

Sekundāras hiperhidrozes gadījumā rezultāts ir atkarīgs no tā, vai iespējams ārstēt vai kontrolēt pamatcēloni.

Ko var darīt mājās, lai mazinātu svīšanu?

• Uzklāt piemērotu antiperspirantu tikai uz pilnīgi sausas un nebojātas ādas.
• Ievērot konkrētā produkta lietošanas instrukciju.
• Izvēlēties brīvu, elpojošu apģērbu.
• Lietot mitrumu absorbējošas zeķes.
• Regulāri mainīt mitru apģērbu un zeķes.
• Mainīt apavus un ļaut tiem pilnībā izžūt.
• Pēc mazgāšanās rūpīgi nosusināt ādu un ādas krokas.
• Izmantot padušu ieliktņus apģērba aizsardzībai.
• Piefiksēt individuālos svīšanas izraisītājus.
• Savlaicīgi meklēt palīdzību, ja rodas dermatīts vai infekcijas pazīmes.

Ko nedrīkst darīt mājās?

Nevajadzētu:

• patstāvīgi sākt recepšu medikamentus;
• pārtraukt ārsta izrakstīta medikamenta lietošanu;
• lietot ļoti koncentrētus ķīmiskus līdzekļus;
• apstrādāt ādu ar citronu, etiķi, sodu vai zobu pastu;
• dedzināt vai traumēt ādu;
• veikt pašrocīgas injekcijas;
• izmantot paštaisītas elektriskas ierīces;
• hermētiski ietīt ar antiperspirantu apstrādātu ādu;
• ierobežot šķidruma uzņemšanu, lai samazinātu svīšanu;
• paļauties uz nepārbaudītiem tautas līdzekļiem kā izārstēšanu.

Agresīva ādas apstrāde var izraisīt kairinājuma dermatītu, ķīmisku apdegumu vai infekciju.

Kad pastiprinātas svīšanas dēļ jāvēršas pie ārsta?

Plānveida ārsta konsultācija ieteicama, ja:

• svīšana regulāri traucē ikdienu;
• tās dēļ ir grūti strādāt, mācīties vai socializēties;
• regulāri jāmaina apģērbs;
• svīšana izraisa ādas kairinājumu vai infekcijas;
• pašaprūpes pasākumi nepalīdz;
• svīšana sākusies pēkšņi;
• tā pirmoreiz parādījusies pieaugušā vai seniora vecumā;
• svīst gandrīz viss ķermenis;
• svīšana ir izteikti vienpusēja vai asimetriska;
• svīšana parādās miegā;
• simptoms sācies pēc jauna medikamenta;
• ir drudzis, svara pārmaiņas, trīce, sirdsklauves vai citi simptomi;
• pastiprināti svīst bērns;
• svīšana rada izteiktu emocionālu slogu.

Sākotnēji var vērsties pie ģimenes ārsta vai pieteikties dermatologa konsultācijai. Atkarībā no simptomiem var būt nepieciešams endokrinologs, neirologs, ginekologs, pediatrs vai cits speciālists.

Kad svīšana var būt neatliekams simptoms?

Steidzama medicīniska palīdzība nepieciešama, ja pēkšņu un izteiktu svīšanu pavada:

• sāpes vai spiediena sajūta krūtīs;
• sāpes, kas izstaro uz roku, plecu, muguru, kaklu vai žokli;
• elpas trūkums;
• ģībonis;
• izteikts reibonis;
• auksta un mitra āda;
• apjukums;
• ļoti straujš vai neregulārs pulss;
• pēkšņs izteikts vājums;
• citas akūta veselības stāvokļa pazīmes.

Šādā situācijā nevajadzētu gaidīt plānveida dermatologa konsultāciju.

Hiperhidroze bērniem un pusaudžiem

Primārā fokālā hiperhidroze bieži sākas bērnībā vai pusaudža vecumā.

Tā var traucēt:

• rakstīt;
• turēt pildspalvu;
• lietot mācību materiālus;
• sportot;
• izmantot telefonu;
• socializēties ar vienaudžiem.

Bērns var slēpt simptomus kauna vai vienaudžu reakcijas dēļ.

Ārstēšana jāpielāgo:

• bērna vecumam;
• skartajai zonai;
• simptomu smagumam;
• iespējamām blaknēm.

Ne visas pieaugušajiem izmantotās procedūras un zāles ir piemērotas bērniem.

Ja svīšana bērnam sākusies pēkšņi, skar visu ķermeni, notiek miegā vai ir kopā ar drudzi, svara pārmaiņām vai vājumu, nepieciešama ārsta izvērtēšana.

Hiperhidroze grūtniecības un zīdīšanas laikā

Grūtniecības laikā svīšanu var pastiprināt hormonālas un fizioloģiskas pārmaiņas.

Ja svīšana:

• ir jauna;
• ir ļoti izteikta;
• sākusies pēkšņi;
• ir kopā ar citiem simptomiem,
• tā jāapspriež ar ārstu.

Medikamentu, jontoforēzes un injekciju procedūru piemērotība grūtniecības un zīdīšanas laikā jāizvērtē individuāli. Recepšu līdzekļus vai procedūras nevajadzētu sākt bez ārsta norādījuma.

Biežākie mīti par hiperhidrozi

Kopsavilkums

Hiperhidroze ir pastiprināta un grūti kontrolējama svīšana, kas var rasties arī bez nepieciešamības atdzesēt ķermeni.

Primārā fokālā hiperhidroze visbiežāk:

• sākas bērnībā vai jaunībā;
• skar paduses, plaukstas, pēdas vai seju;
• ir simetriska;
• miega laikā mazinās;
• var būt saistīta ar ģimenisku noslieci.

Sekundārā hiperhidroze var būt saistīta ar medikamentiem, hormonālām pārmaiņām vai citiem veselības stāvokļiem.

Diagnoze galvenokārt balstās uz pacienta sūdzībām, svīšanas raksturu un apskati. Papildu analīzes nepieciešamas tad, ja ir pazīmes, kas liek domāt par sekundāru cēloni.

Ārstēšanas iespējas ietver:

• ikdienas pasākumus;
• antiperspirantus;
• lokālus medikamentus;
• jontoforēzi;
• botulīna toksīna injekcijas;
• sistēmiskus medikamentus;
• rūpīgi atlasītos gadījumos — ķirurģisku ārstēšanu.

Ja pastiprināta svīšana traucē ikdienu vai nav skaidrs tās cēlonis, ieteicama dermatologa konsultācija.

Medicīniska atruna

Šajā rakstā sniegtā informācija ir paredzēta informatīviem un izglītojošiem nolūkiem un neaizstāj ārsta konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Pastiprinātai svīšanai var būt dažādi cēloņi, tāpēc pēkšņa, ģeneralizēta, izteikti asimetriska vai miegā novērojama svīšana jāizvērtē ārstam. Recepšu medikamentus nedrīkst sākt, mainīt vai pārtraukt bez ārsta norādījuma. Bērniem, grūtniecēm, senioriem un cilvēkiem ar nopietnām blakusslimībām izmeklēšana un ārstēšana jāpielāgo individuāli. Ja izteiktu svīšanu pavada sāpes krūtīs, elpas trūkums, ģībonis, apjukums, auksta āda, straujš pulss vai pēkšņs izteikts vājums, nekavējoties jāmeklē neatliekama medicīniska palīdzība.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija (AAD): hiperhidrozes pārskats, simptomi un ietekme uz ikdienu
• Amerikas Dermatoloģijas akadēmija (AAD): hiperhidrozes diagnostika un ārstēšanas iespējas
• Mayo Clinic: hiperhidrozes simptomi, cēloņi un situācijas, kad jāvēršas pie ārsta
• Mayo Clinic: hiperhidrozes diagnostika, testi un ārstēšana
• Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS): pastiprināta svīšana, pašaprūpe un medicīniskās ārstēšanas iespējas
• DermNet: hiperhidrozes klasifikācija, diagnostika, komplikācijas un ārstēšana
• DermNet: medikamentu izraisīta hiperhidroze
• DermNet: bromhidroze un nepatīkamas ķermeņa smakas cēloņi
• Starptautiskā Hiperhidrozes biedrība: primārās fokālās hiperhidrozes diagnostikas kritēriji un HDSS
• Starptautiskā Hiperhidrozes biedrība: hiperhidrozes ārstēšanas algoritmi atbilstoši ķermeņa zonai
• ASV Nacionālā biotehnoloģijas informācijas centra Bookshelf (NCBI Bookshelf): hiperhidrozes ārstēšanas metožu efektivitātes sistemātisks pārskats
• ASV Nacionālā biotehnoloģijas informācijas centra Bookshelf (NCBI Bookshelf): hiperhidrozes ārstēšanas pierādījumi un ķirurģiskas ārstēšanas izvērtējums
• Eiropas Zāļu aģentūra: botulīna toksīna lietošana primāras padušu hiperhidrozes ārstēšanā

Satura autors

Dermatoloģe Dr. med. Dace Buile