Kontakturtikārija

Kontakturtikārija ir ātra, parasti pārejoša ādas reakcija, kas rodas pēc tiešas saskares ar konkrētu vielu. Tā visbiežāk izpaužas ar niezi, dedzināšanu, tirpšanu, apsārtumu, pietūkumu vai nātrenes tipa pacēlumiem tieši tajā vietā, kur āda pieskārusies izraisītājam.

Parasti simptomi sākas dažu minūšu līdz aptuveni vienas stundas laikā un bieži izzūd dažu stundu laikā vai 24 stundu laikā pēc kontakta pārtraukšanas. Vairumā gadījumu reakcija ir lokāla, tomēr alerģiskas kontakturtikārijas gadījumā tā var izplatīties un retos gadījumos izraisīt smagu alerģisku reakciju jeb anafilaksi.

Kas ir kontakturtikārija?

Kontakturtikārija ir inducējamas urtikārijas jeb nātrenes veids. Tas nozīmē, ka reakciju izraisa noteikts ārējs faktors, šajā gadījumā tieša ādas vai gļotādas saskare ar konkrētu vielu.

Tipiska reakcija ir pēkšņa un īslaicīga. Āda kļūst sarkana, niezoša, pietūkusi vai ar paceltiem nātrenes elementiem. Dažiem cilvēkiem redzami izsitumi ir minimāli, bet dominē dedzināšana, durstīšana vai tirpšana.

Svarīgi saprast: kontakturtikārija nav tas pats, kas jebkura “alerģijas pumpa”. Tā ir konkrēta, ātra saskares reakcija, kuras izvērtēšanā ļoti svarīgs ir simptomu sākšanās laiks un saistība ar konkrētu vielu.

Ja nātrene parādās pēkšņi, bet nav skaidri saistīta ar tiešu ādas kontaktu ar konkrētu vielu, vairāk par šo stāvokli lasiet rakstā par akūtu urtikāriju jeb akūtu nātreni.

Kā kontakturtikārija rodas?

Kontakturtikārijas pamatā var būt vairāki mehānismi.

Alerģiska jeb imunoloģiska kontakturtikārija rodas, ja imūnsistēma ir kļuvusi jutīga pret konkrētu alergēnu. Pēc atkārtotas saskares aktivējas tuklās šūnas, izdalās histamīns un citas iekaisuma vielas, kas izraisa niezi, apsārtumu, nātreni un pietūkumu. Šī forma var būt saistīta ar IgE tipa alerģisku reakciju un dažkārt var izraisīt simptomus ārpus ādas.

Nealerģiska jeb neimunoloģiska kontakturtikārija var rasties bez iepriekšējas sensibilizācijas. Tā biežāk ir lokāla reakcija uz vielu, kas tieši iedarbojas uz ādu. Šādos gadījumos dominē dedzināšana, siltuma sajūta, durstīšana vai apsārtums, un sistēmiskas reakcijas parasti nav raksturīgas.

Dažkārt mehānisms nav pilnībā skaidrs. Medicīnas literatūrā aprakstītas arī kontakturtikārijas reakcijas, kuru mehānismu nevar precīzi iedalīt tikai alerģiskā vai nealerģiskā formā.

Kontakturtikārijas simptomi

Biežākie kontakturtikārijas simptomi ir:

• ādas nieze;
• dedzināšana vai tirpšana;
• apsārtums;
• lokāls pietūkums;
• nātrenes pacēlumi;
• siltuma vai durstīšanas sajūta;
• diskomforts saskares vietā.

Izsitumi bieži parādās uz rokām, ap muti, uz sejas vai citās vietās, kur notikusi tieša saskare ar izraisītāju. Piemēram, pārtikas produktu izraisīta kontakturtikārija var parādīties ap muti vai uz rokām, savukārt lateksa reakcija bieži skar plaukstas vai vietas, kur izmantoti lateksa izstrādājumi.

Smagākos gadījumos var rasties arī simptomi ārpus ādas: iesnas, acu asarošana, klepus, sēkšana, elpas trūkums, lūpu vai rīkles pietūkums, slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera krampji, reibonis vai ģībonis.

Cik ātri simptomi parādās un cik ilgi saglabājas?

Kontakturtikārija parasti sākas ātri: dažu minūšu līdz aptuveni vienas stundas laikā pēc saskares ar izraisītāju. Tas ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā to atšķirt no kontaktdermatīta.

Vieglas reakcijas bieži izzūd dažu stundu laikā. Daudzos gadījumos āda atgriežas normālā izskatā 24 stundu laikā. Ja ādas pārmaiņas saglabājas ilgāk, kļūst sausas, zvīņojas, plaisā, sulo vai veido pūslīšus, jādomā arī par alerģisku kontaktdermatītu, kairinājuma kontaktdermatītu vai citu ādas slimību.

Biežākie kontakturtikārijas cēloņi

Kontakturtikāriju var izraisīt dažādas vielas ikdienā un darba vidē.

Biežākie izraisītāji ir:

• dabīgais kaučuka latekss;
• pārtikas produkti, piemēram, zivis, jūras veltes, olas, piens, augļi, milti un kvieši;
• konservanti, piemēram, sorbīnskābe vai benzoskābes savienojumi;
• kosmētika un ādas kopšanas līdzekļi;
• smaržvielas un aromātiskās vielas;
• medikamenti un ārstnieciskie krēmi;
• augi un augu sulas;
• dzīvnieku produkti;
• metāli, piemēram, niķelis;
• darba vidē sastopami proteīni, ķīmiskas vielas, enzīmi vai putekļi.

Paaugstināts risks ir cilvēkiem, kuriem ir atopiskais dermatīts, astma, alerģisks rinīts vai citas alerģiskas slimības. Risks var būt lielāks arī tad, ja ādas barjera ir bojāta, piemēram, biežas mazgāšanas, dezinfekcijas līdzekļu, berzes vai hroniska roku dermatīta dēļ.

Alerģiska un nealerģiska kontakturtikārija

Kontakturtikārija, nātrene un kontaktdermatīts: kāda ir atšķirība?

Kontakturtikārija atšķiras no spontānas nātrenes ar to, ka reakciju izraisa tiešs kontakts ar konkrētu vielu. Savukārt akūta urtikārija jeb akūta nātrene var parādīties pēkšņi un ne vienmēr ir saistīta ar konkrētu saskares vietu.

Kontakturtikārija un kontaktdermatīts abi rodas pēc ādas saskares ar kādu vielu, bet tie nav viens un tas pats.

Praksē šīs problēmas var pārklāties. Piemēram, cilvēkam var būt gan tūlītēja reakcija uz lateksu, gan vēlīns kairinājums vai dermatīts no cimdu ķīmiskajām piedevām.

Lateksa alerģija un kontakturtikārija

Latekss ir viens no pazīstamākajiem alerģiskas kontakturtikārijas izraisītājiem. Tas var būt sastopams medicīniskajos cimdos, balonos, prezervatīvos, gumijas lentēs, dažos medicīnas izstrādājumos un citos dabīgā kaučuka produktos.

Lateksa alerģija var izpausties ar:

• niezi un nātreni saskares vietā;
• apsārtumu un pietūkumu;
• iesnām vai šķaudīšanu;
• acu asarošanu;
• klepu, sēkšanu vai elpas trūkumu;
• lūpu, sejas vai rīkles pietūkumu;
• reiboni vai ģīboni smagas reakcijas gadījumā.

Ne katrs izsitums no cimdiem nozīmē lateksa alerģiju. Dažreiz ādu kairina svīšana, berze, bieža roku mazgāšana, dezinfekcija vai cimdu sastāvā esošas ķīmiskas vielas. Tāpēc svarīgi atšķirt lateksa kontakturtikāriju no kairinājuma dermatīta un alerģiska kontaktdermatīta.

Cilvēkiem ar apstiprinātu lateksa alerģiju parasti jāizvēlas lateksu nesaturoši materiāli, piemēram, nitrila, vinila vai neoprēna cimdi.

Kontakturtikārija darba vidē

Kontakturtikārija var būt profesionāla ādas slimība. Tā var attīstīties cilvēkiem, kuri ikdienā atkārtoti saskaras ar alergēniem vai kairinātājiem.

Biežāk skartās profesijas un darba vides:

• medicīnas un veterinārijas darbinieki;
• zobārstniecības personāls;
• pavāri, konditori un pārtikas ražošanas darbinieki;
• frizieri;
• lauksaimniecības un piena nozares darbinieki;
• laboratoriju darbinieki;
• tīrīšanas un uzkopšanas darbinieki;
• ķīmiskās rūpniecības darbinieki.

Ja simptomi parādās darba laikā, atkārtojas pēc konkrētu materiālu lietošanas un mazinās brīvdienās vai atvaļinājumā, tas ir svarīgs signāls, ka jāizvērtē darba vides ietekme.

Vai kontakturtikārija var būt bīstama?

Viegla, lokāla kontakturtikārija bieži nav bīstama un pāriet pēc kontakta pārtraukšanas. Tomēr alerģiska kontakturtikārija var būt nopietna, ja reakcija izplatās ārpus saskares vietas vai iesaista elpceļus, gremošanas sistēmu vai asinsriti.

Īpaši uzmanīgi jābūt, ja reakcija saistīta ar lateksu, pārtikas produktiem, medikamentiem vai ja iepriekš jau bijušas smagas alerģiskas reakcijas.

Kad nepieciešama neatliekama palīdzība?

Nekavējoties jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība, ja pēc saskares ar iespējamu alergēnu parādās:

• elpas trūkums;
• sēkšana vai spiedoša sajūta krūtīs;
• rīkles, mēles, lūpu vai sejas pietūkums;
• balss aizsmakums;
• apgrūtināta rīšana;
• reibonis vai ģībonis;
• strauji izplatīta nātrene;
• slikta dūša, vemšana, caureja vai vēdera krampji;
• pēkšņs vājums vai apjukums.

Šīs pazīmes var liecināt par anafilaksi. Anafilakse ir dzīvībai bīstama alerģiska reakcija, kurai nepieciešama tūlītēja ārstēšana.

Kā ārsts diagnosticē kontakturtikāriju?

Diagnoze sākas ar rūpīgu sarunu un ādas apskati. Ārstam svarīgi zināt, ar ko āda saskārās, cik ātri parādījās simptomi, cik ilgi tie saglabājās, vai reakcija atkārtojas un vai parādījās simptomi ārpus ādas.

Noderīga informācija ārsta vizītei:

• izsitumu fotogrāfijas;
• aizdomīgo produktu iepakojumi vai sastāva saraksti;
• darba materiālu vai cimdu nosaukumi;
• medikamentu saraksts;
• pārtikas produktu apraksts;
• simptomu dienasgrāmata;
• informācija par astmu, ekzēmu, alerģisku rinītu vai citām alerģijām.

Ja ir aizdomas par alerģisku kontakturtikāriju, ārsts var ieteikt ādas dūriena testu, specifiskā IgE asins analīzi vai kontrolētu provokācijas testu. Šādi testi jāveic medicīniskā uzraudzībā, jo alerģiskas reakcijas gadījumā teorētiski iespējama smagāka reakcija.

Ja vairāk iespējams kontaktdermatīts, piemērotāks var būt patch tests, kas pārbauda vēlīna tipa kontaktalerģiju.

Kontakturtikārijas ārstēšana

Galvenais ārstēšanas princips ir izraisītāja atpazīšana un izvairīšanās no tā. Ja iespējams, kontakts ar aizdomīgo vielu jāpārtrauc, un āda maigi jānomazgā ar ūdeni.

Vieglas lokālas reakcijas gadījumā var palīdzēt:

• kontakta pārtraukšana;
• ādas noskalošana;
• vēsa komprese;
• ādas nekairināšana un neskrāpēšana;
• ārsta vai farmaceita ieteikti antihistamīni niezes un nātrenes mazināšanai.

Alerģiskas kontakturtikārijas gadījumā bieži izmanto otrās paaudzes H1 antihistamīnus, piemēram, cetirizīnu, loratadīnu, desloratadīnu, feksofenadīnu vai līdzīgas zāles. Konkrētas zāles un devu jāizvēlas atbilstoši pacienta vecumam, citām slimībām, grūtniecībai, zāļu mijiedarbībām un ārsta ieteikumiem.

Antihistamīni neaizstāj adrenalīnu anafilakses gadījumā. Ja cilvēkam iepriekš bijusi smaga alerģiska reakcija, ārsts var nozīmēt adrenalīna autoinjektoru un individuālu rīcības plānu.

Kā izvairīties no atkārtotas reakcijas?

Profilakse ir atkarīga no izraisītāja. Visbiežāk palīdz:

• izvairīšanās no zināmā izraisītāja;
• lateksu nesaturošu cimdu un materiālu izvēle;
• produkta sastāva pārbaude;
• aizsargcimdi, ja tie nerada reakciju;
• kokvilnas oderes zem aizsargcimdiem, ja rokas svīst vai beržas;
• darba vides pielāgošana;
• ādas barjeras saudzēšana;
• smaržvielu un kairinošu līdzekļu mazināšana;
• simptomu dienasgrāmata atkārtotu epizožu gadījumā.

Ja reakcija bijusi izteikta, aizdomīgo vielu nevajadzētu atkārtoti “pārbaudīt” mājas apstākļos.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Pie ģimenes ārsta, dermatologa vai alergologa jāvēršas, ja:

• reakcija atkārtojas;
• izraisītājs nav skaidrs;
• simptomi ir izteikti;
• ir aizdomas par lateksa, pārtikas vai medikamentu alerģiju;
• reakcija saistīta ar darbu;
• parādās angioedēma;
• bijuši simptomi ārpus ādas;
• izsitumi nepāriet 24 stundu laikā;
• āda kļūst sausa, zvīņojas, plaisā, sāp vai sulo.

Alergologs var palīdzēt precizēt alerģisku mehānismu un nepieciešamos testus. Dermatologs palīdz novērtēt ādas slimības, kontaktdermatītu un citas līdzīgas diagnozes.

Ko nevajadzētu darīt pašrocīgi?

Nevajadzētu:

• diagnosticēt kontakturtikāriju tikai pēc interneta attēliem;
• atkārtoti uzklāt aizdomīgu produktu, lai “pārbaudītu” reakciju;
• ignorēt elpas trūkumu, rīkles pietūkumu vai ģīboni;
• lietot svešus recepšu medikamentus;
• smagu reakciju ārstēt tikai ar krēmu vai tautas līdzekļiem;
• turpināt darbu ar aizdomīgo vielu bez aizsardzības, ja reakcijas atkārtojas.

Kā sagatavoties ārsta vizītei?

Pirms vizītes vēlams sagatavot:

• izsitumu fotogrāfijas dažādos brīžos;
• sarakstu ar produktiem, kas nonāca saskarē ar ādu;
• kosmētikas, cimdu, dezinfekcijas līdzekļu vai darba materiālu nosaukumus;
• informāciju, cik ātri sākās simptomi;
• informāciju, cik ilgi tie saglabājās;
• ziņas par līdzīgām epizodēm;
• informāciju par alerģijām, astmu, ekzēmu vai medikamentiem.

Jautājumi ārstam

• Vai tā varētu būt kontakturtikārija?
• Vai jāizslēdz kontaktdermatīts?
• Vai nepieciešams ādas dūriena tests?
• Vai vajadzīga specifiskā IgE analīze?
• No kādiem produktiem vai vielām man jāizvairās?
• Kā rīkoties, ja reakcija atkārtojas?
• Vai man nepieciešams adrenalīna autoinjektors?
• Vai reakcija var būt saistīta ar darbu?

Biežākie mīti par kontakturtikāriju

Kopsavilkums

Kontakturtikārija ir tūlītēja ādas reakcija pēc saskares ar konkrētu vielu. Tā visbiežāk izpaužas ar niezi, dedzināšanu, apsārtumu, pietūkumu vai nātrenes pacēlumiem. Reakcija parasti sākas minūšu līdz aptuveni vienas stundas laikā un bieži izzūd 24 stundu laikā.

Svarīgākais ir atšķirt kontakturtikāriju no kontaktdermatīta un citām nātrenes formām, noteikt iespējamo izraisītāju un atpazīt bīstamas pazīmes. Ja parādās elpas trūkums, rīkles vai sejas pietūkums, reibonis, ģībonis vai strauji izplatīta nātrene, jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība.

Medicīniskā atruna

Šī informācija ir informatīva un neaizvieto ārsta konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Kontakturtikārijas nozīme ir atkarīga no izraisītāja, simptomu smaguma un pacienta veselības stāvokļa. Ja ir elpas trūkums, rīkles, mēles, lūpu vai sejas pietūkums, reibonis, ģībonis, strauji izplatīta nātrene vai citas smagas alerģiskas reakcijas pazīmes, nekavējoties jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība. Ja reakcijas atkārtojas, izraisītājs nav skaidrs vai nepieciešama ādas stāvokļa izvērtēšana, piesakieties dermatologa konsultācijai.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• DermNet: klīniskā informācija par kontakturtikāriju, tās veidiem, simptomiem, diagnostiku un ārstēšanu
• NCBI Bookshelf / StatPearls: Contact Urticaria medicīnisks pārskats par patoģenēzi, diagnostiku un ārstēšanu
• DermNet: urtikārijas jeb nātrenes pārskats, simptomi un klīniskās formas
• DermNet: anafilakses pazīmes, riski un neatliekamas palīdzības nozīme
• Amerikas Alerģijas, astmas un imunoloģijas akadēmija: lateksa alerģijas simptomi, riski un profilakse
• Amerikas Alerģijas, astmas un imunoloģijas akadēmija: kontaktdermatīta pārskats un atšķirības no citām ādas reakcijām
• Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca: pacientu informācija par nātreni

Satura autors

Dermatoloģe Dr. med. Dace Buile