HIV

HIV jeb cilvēka imūndeficīta vīruss ir vīruss, kas bojā cilvēka imūnsistēmu — organisma aizsardzības sistēmu pret infekcijām. HIV galvenokārt ietekmē CD4 šūnas jeb T limfocītus, kas palīdz koordinēt imūnās sistēmas darbību. Ja HIV netiek ārstēts, CD4 šūnu skaits pakāpeniski samazinās, imunitāte novājinās un palielinās risks saslimt ar nopietnām infekcijām un dažiem audzējiem. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka HIV bojā imūnsistēmu un bez ārstēšanas krasi paaugstinās risks inficēties ar slimībām, piemēram, tuberkulozi, kriptokokiem un smagām bakteriālām infekcijām, kā arī to gaita ir nesalīdzināmi smagāka nekā cilvēkam bez HIV. Noteiktos gadījumos HIV infekcija paaugstina risku noteiktiem audzējiem.

Mūsdienās HIV vairs nav slimība, kas automātiski nozīmē īsu dzīves ilgumu vai AIDS. Savlaicīgi diagnosticējot HIV un lietojot ārsta nozīmētu antiretrovirālo terapiju, cilvēks var dzīvot ilgu, pilnvērtīgu dzīvi. Efektīva ārstēšana samazina vīrusa daudzumu asinīs līdz nenosakāmam līmenim, un šādā gadījumā HIV seksuāli netiek nodots tālāk. CDC uzsver, ka HIV ārstēšana palīdz cilvēkiem dzīvot ilgu un veselīgu dzīvi un novērš HIV transmisiju.

Šis raksts skaidro, kas ir HIV infekcija, kā tā izplatās, kādi simptomi var parādīties, kad jāveic HIV tests, kā pasargāt sevi un kāda ir mūsdienīga HIV ārstēšana. AIDS šajā rakstā aplūkots tikai īsi, jo AIDS ir atsevišķa, vēlīna HIV infekcijas stadija, par kuru mājaslapā ir lasāms atsevišķs raksts.

Svarīgākais īsumā

• HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas bez ārstēšanas pakāpeniski bojā imūnsistēmu.
• HIV nav tas pats, kas AIDS — AIDS ir vēlīna, smaga HIV infekcijas stadija.
• Ar HIV var inficēties dzimumakta laikā, ar asinīm, lietojot kopīgas adatas vai šļirces, kā arī no mātes bērnam grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā.
• HIV nevar iegūt apskaujoties, sarokojoties, lietojot kopīgus traukus, no tualetes, baseina, sviedriem, asarām vai odu kodumiem.
• Pēc simptomiem HIV droši noteikt nevar — nepieciešams HIV tests.
• Ja riska kontakts noticis pēdējo 72 stundu laikā, steidzami jākonsultējas ar ārstu par PEP profilaksi.
• Savlaicīga HIV ārstēšana ļauj cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un, sasniedzot nenosakāmu vīrusa slodzi, seksuāli nepārnest HIV tālāk.

Kas ir HIV?

HIV ir vīruss, kura pilnais nosaukums ir cilvēka imūndeficīta vīruss. Tas nozīmē, ka vīruss pakāpeniski mazina imūnsistēmas spēju aizsargāt organismu. HIV infekcija ir stāvoklis, kad vīruss atrodas cilvēka organismā un vairojas imūnās sistēmas šūnās.

HIV nav tas pats, kas AIDS. HIV ir vīruss un infekcija, bet AIDS ir vēlīna, smaga HIV infekcijas stadija, kas parasti attīstās tikai tad, ja HIV ilgstoši netiek ārstēts. Mūsdienīga ārstēšana var novērst HIV progresēšanu līdz AIDS.

Kā HIV ietekmē cilvēka organismu?

HIV galvenokārt ietekmē CD4 šūnas. Tās ir baltās asins šūnas, kas palīdz organismam atpazīt un kontrolēt infekcijas. HIV iekļūst šajās šūnās, izmanto tās savas pavairošanās vajadzībām un laika gaitā samazina to skaitu vai funkciju.

Svarīgākie medicīniskie rādītāji HIV aprūpē ir:

• CD4 šūnu skaits — rādītājs, kas palīdz novērtēt imūnsistēmas stāvokli un risku saslimt ar citām infekcijām. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka CD4 šūnu skaits tiek izmantots, lai novērtētu HIV slimības progresēšanu un oportūnistisko infekciju risku.
• Vīrusa slodze — HIV daudzums asinīs. Jo augstāka vīrusa slodze, jo aktīvāk vīruss vairojas un jo lielāks var būt transmisijas risks. Ārstēšanas mērķis ir panākt nenosakāmu vīrusa slodzi.
• Nenosakāma vīrusa slodze — stāvoklis, kad ar standarta laboratorijas metodēm vīrusa daudzums asinīs ir tik zems, ka to nevar noteikt. Tas nenozīmē, ka HIV ir pilnībā izārstēts, bet nozīmē, ka ārstēšana efektīvi nomāc vīrusu.

HIV vai AIDS — kāda ir atšķirība?

HIV ir infekcijas sākums un pats vīruss. AIDS ir vēlīna HIV infekcijas stadija, kad imūnsistēma ir smagi novājināta un cilvēkam var attīstīties smagas infekcijas vai audzēji.

Svarīgākais pacientam: HIV diagnoze nenozīmē, ka cilvēkam ir AIDS. Ja HIV tiek diagnosticēts laikus un ārstēšana tiek uzsākta savlaicīgi, AIDS attīstību parasti var novērst. Pasaules Veselības organizācija rekomendē antiretrovirālo terapiju visiem cilvēkiem ar HIV pēc iespējas drīzāk pēc diagnozes, neatkarīgi no simptomiem vai CD4 šūnu skaita.

Šajā HIV rakstā netiek detalizēti aplūkotas AIDS definējošās slimības, AIDS diagnostikas kritēriji, AIDS stadijas, Kapoši sarkoma, smags imūndeficīts un AIDS prognoze. Tās ir atsevišķa AIDS raksta tēmas.

Kā var inficēties ar HIV?

HIV tiek pārnests, ja infekciozi organisma šķidrumi nonāk cita cilvēka asinīs vai gļotādās. Praktiski nozīmīgākie transmisijas ceļi ir:

• neaizsargāts vagināls vai anāls dzimumakts;
• kontakts ar asinīm, piemēram, lietojot kopīgas adatas vai šļirces;
• HIV pārnese no mātes bērnam grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā;
• nesterilu instrumentu izmantošana invazīvās procedūrās, tetovēšanā vai pīrsingā.

HIV profilaksē nozīmīgi ir prezervatīvi, PrEP, PEP un nekad nedalīties ar adatām, šļircēm vai citu injicēšanas aprīkojumu.

Kā HIV netiek pārnests?

HIV netiek pārnests ar sadzīvisku kontaktu. Ar HIV nevar inficēties:

• apskaujoties;
• sarokojoties;
• skūpstoties sociālā sadzīviskā kontaktā;
• lietojot kopīgus traukus;
• lietojot kopīgu tualeti, vannu, dušu, baseinu vai pirti;
• izmantojot kopīgu dvieli, ja nav tieša kontakta ar asinīm;
• ar sviedriem, asarām vai siekalām sadzīviskā situācijā;
• no odu vai citu kukaiņu kodumiem.

Šī informācija ir svarīga, jo HIV joprojām ir saistīts ar stigmu. Cilvēks ar HIV nerada inficēšanās risku apkārtējiem parastā sadzīviskā kontaktā — darbā, skolā, ģimenē, sarokojoties, apskaujoties vai lietojot kopīgas sadzīves telpas. Tomēr HIV var tikt pārnests ar asinīm, tāpēc asiņošanas, brūču vai kontakta ar svešām asinīm gadījumā vienmēr jāievēro standarta piesardzība.

Infekcijas mehānisms

HIV infekcijas mehānisms sākas brīdī, kad vīruss nonāk organismā caur gļotādu, bojātu ādu vai tieši asinīs. Pēc tam vīruss piesaistās imūnās sistēmas šūnām, īpaši CD4 šūnām, iekļūst tajās un izmanto šūnas, lai vairotos. Organisms uz infekciju reaģē ar imūno atbildi, taču bez ārstēšanas HIV pilnībā neizzūd.

Agrīnā infekcijas posmā vīrusa daudzums organismā var būt augsts. Tieši tāpēc cilvēks infekcijas sākumā var būt infekciozs arī tad, ja vēl nezina, ka ir inficējies. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka HIV izplatās vieglāk pirmajos mēnešos pēc inficēšanās, bet daudzi cilvēki to uzzina tikai vēlāk.

Inficēšanās laika līnija

Pēc riska kontakta HIV infekcija ne vienmēr uzreiz izraisa simptomus. Daļai cilvēku pēc dažām nedēļām var parādīties gripai līdzīgi simptomi, bet daļai simptomu nav vispār.

Tipiska HIV infekcijas attīstība:

• Riska kontakts — neaizsargāts dzimumakts, kopīgas adatas vai kontakts ar svešām asinīm.
• Agrīna infekcija — vīruss sāk vairoties; cilvēks var justies vesels vai var parādīties gripai līdzīgi simptomi.
• Loga periods — laiks pēc inficēšanās, kad tests vēl var neuzrādīt infekciju, jo organisms vēl nav izveidojis pietiekami daudz nosakāmu marķieru.
• Testēšanas periods — atkarībā no testa veida HIV var noteikt agrāk vai vēlāk; negatīvs tests pēc nesena riska kontakta reizēm jāatkārto.
• Ārstēšana — apstiprinātas diagnozes gadījumā ārsts nozīmē antiretrovirālo terapiju.

Kādi ir pirmie HIV simptomi?

Pirmie HIV simptomi var atgādināt gripu, mononukleozi vai citu vīrusu infekciju. Pasaules Veselības organizācija kā agrīnas HIV infekcijas iespējamās pazīmes min drudzi, galvassāpes, izsitumus un kakla sāpes.

Agrīni HIV simptomi var būt:

• drudzis;
• izsitumi;
• iekaisis kakls;
• palielināti limfmezgli;
• nogurums;
• galvassāpes;
• muskuļu vai locītavu sāpes;
• nakts svīšana;
• čūliņas mutē vai dzimumorgānu apvidū.

Svarīgi: šie simptomi nav specifiski tikai HIV. Tie var būt arī gripas, Covid-19, mononukleozes, sifilisa, hepatīta vai citu infekciju gadījumā. Tāpēc pēc simptomiem HIV droši noteikt nevar — nepieciešams tests.

Vai HIV sākumā var noritēt bez simptomiem?

Jā. HIV sākumā var noritēt bez simptomiem. Cilvēks var justies vesels, bet vīruss organismā var turpināt vairoties. Tieši tāpēc HIV testēšana pēc riska situācijas ir būtiska arī tad, ja nav nekādu sūdzību.

Negatīvs tests uzreiz pēc riska kontakta pilnībā neizslēdz HIV infekciju, jo var pastāvēt periods, kad infekciju nevar noteikt. Par piemērotāko testēšanas laiku un testa atkārtošanu jārunā ar ārstu.

3–5 pazīmes, kas var liecināt par HIV infekciju

Par iespējamu HIV infekciju īpaši jādomā tad, ja pēc riska kontakta parādās šāda simptomu kombinācija:

• drudzis;
• izsitumi;
• iekaisis kakls;
• palielināti limfmezgli;
• izteikts nogurums vai gripai līdzīga pašsajūta.

Šīs pazīmes nav diagnoze. Tās ir signāls, ka jāveic HIV tests un jākonsultējas ar ārstu, īpaši, ja pirms simptomiem bijis neaizsargāts dzimumakts, prezervatīva plīsums, kontakts ar svešām asinīm vai kopīgu adatu lietošana.

Kādi simptomi var parādīties vēlākās HIV infekcijas stadijās?

Ja HIV netiek ārstēts, imūnsistēma pakāpeniski novājinās. Vēlāk var parādīties:

• ilgstošs vai atkārtots drudzis;
• nakts svīšana;
• neizskaidrojams svara zudums;
• ilgstoša caureja;
• hronisks nogurums;
• palielināti limfmezgli;
• biežas sēnīšu infekcijas;
• biežas vai neparastas infekcijas;
• ilgstošs klepus;
• ādas, mutes vai dzimumorgānu gļotādas izmaiņas.

Šie simptomi var būt saistīti arī ar citām slimībām, tāpēc nepieciešama medicīniska izvērtēšana.

Kam ir risks inficēties ar HIV?

HIV risks nav saistīts ar cilvēka izskatu, sociālo statusu vai piederību kādai vienai grupai. Risks ir saistīts ar konkrētām situācijām un uzvedību.

Paaugstināts HIV risks var būt, ja:

• ir neaizsargāts dzimumakts ar partneri, kura HIV statuss nav zināms;
• ir vairāki seksuālie partneri;
• noticis prezervatīva plīsums;
• ir cita seksuāli transmisīva infekcija;
• ir dzimumorgānu čūlas, asiņošana vai gļotādas bojājumi;
• tiek lietotas kopīgas adatas, šļirces vai cits injicēšanas aprīkojums;
• bijis kontakts ar svešām asinīm;
• noticis adatas dūriens veselības aprūpes vai citā darba vidē;
• tetovēšana vai pīrsings veikts ar nesteriliem instrumentiem;
• cilvēks ir dzimis mātei ar neārstētu HIV infekciju.

Anāls dzimumakts parasti saistīts ar augstāku HIV pārneses risku nekā vagināls dzimumakts, jo taisnās zarnas gļotāda ir vieglāk traumējama. Orāla seksa gadījumā HIV risks ir zemāks, bet tas var palielināties, ja ir asiņošana, čūlas, smaganu iekaisums vai cita STI.

Vai seksuāli transmisīvās infekcijas palielina HIV risku?

Jā. Seksuāli transmisīvās infekcijas var palielināt HIV risku, jo tās var izraisīt iekaisumu, čūlas, izdalījumus vai gļotādas bojājumus. Bojāta vai iekaisusi gļotāda atvieglo vīrusa iekļūšanu organismā.

Tāpēc HIV profilakse nav tikai prezervatīvu lietošana. Tā ietver arī regulāru STI testēšanu, savlaicīgu STI ārstēšanu un drošāku seksuālo uzvedību.

HIV tests vai STI panelis — ko izvēlēties?

Ja bijis neaizsargāts dzimumakts, HIV tests ir svarīgs, bet tas neizslēdz citas seksuāli transmisīvas infekcijas. Atkarībā no situācijas ārsts var ieteikt pārbaudīt arī sifilisu, B un C hepatītu, hlamīdijas, gonoreju un citas infekcijas. Tas ir īpaši svarīgi, ja ir izdalījumi, dedzināšana urinējot, čūlas, izsitumi, sāpes dzimumorgānu apvidū vai ja partnerim diagnosticēta STI. Dažas STI var noritēt bez simptomiem, tāpēc pēc riska kontakta nereti lietderīgāka ir plašāka seksuālās veselības pārbaude, nevis tikai viens HIV tests.

Vai iespējama organisma imunitāte pret HIV?

Pēc HIV pārslimošanas neveidojas aizsargājoša imunitāte tādā nozīmē, kā tas var būt pēc dažām citām infekcijām. HIV paliek organismā un bez ārstēšanas turpina ietekmēt imūnsistēmu. Cilvēka organisms spēj izveidot antivielas pret HIV, un tieši tās bieži izmanto diagnostikā, taču šīs antivielas parasti nespēj pilnībā iznīcināt vīrusu.

Ir cilvēki, kuriem infekcija progresē lēnāk, un ir cilvēki, kuriem ģenētisku vai imūnbioloģisku iemeslu dēļ ir zemāks inficēšanās vai slimības progresēšanas risks. Tomēr tas nav pamats paļauties uz “dabisku aizsardzību”. Praktiski drošākās pieejas ir profilakse, testēšana un savlaicīga ārstēšana.

Medicīna aktīvi pēta HIV vakcīnas, ilgstošas darbības profilakses un ārstēšanas formas, kā arī metodes, kas nākotnē varētu palīdzēt sasniegt funkcionālu izārstēšanu, taču ikdienas klīniskajā praksē HIV pašlaik tiek kontrolēts ar antiretrovirālo terapiju, nevis pilnībā izārstēts.

Kad jāveic HIV tests?

HIV tests jāveic, ja:

• bijis neaizsargāts dzimumakts;
• plīsis vai noslīdējis prezervatīvs;
• partnerim atklāts HIV;
• partnera HIV statuss nav zināms un bijis riska kontakts;
• lietotas kopīgas adatas vai šļirces;
• bijis kontakts ar svešām asinīm;
• noticis adatas dūriens;
• ir diagnosticēta cita seksuāli transmisīva infekcija;
• ir grūtniecība vai tā tiek plānota;
• parādījušies gripai līdzīgi simptomi pēc riska kontakta;
• cilvēks vēlas pārliecināties par savu statusu.

HIV testēšana ir atbildīga rīcība, nevis iemesls kaunam. Testu veic arī cilvēki bez simptomiem, jo HIV ilgstoši var noritēt nemanāmi.

Ko darīt pēc konkrētas riska situācijas?

Kur Latvijā var veikt HIV testu?

Latvijā HIV testu var veikt laboratorijā ar vai bez ārsta nosūtījuma. HIV eksprestestu bez maksas, anonīmi un konfidenciāli var veikt HIV profilakses punktos. SPKC norāda, ka HIV profilakses punktos pieejami bezmaksas HIV, sifilisa, B un C hepatīta eksprestesti, kā arī pirms un pēc testa konsultācijas.

Ja HIV tests ir pozitīvs, tas nenozīmē, ka galīgā diagnoze jau ir pilnībā apstiprināta. SPKC norāda, ka pozitīva HIV rezultāta gadījumā jāvēršas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Latvijas Infektoloģijas centrs”, kur tiek veikta galīgā HIV infekcijas diagnozes apstiprināšana.

Kāpēc HIV Latvijā ir svarīga tēma?

Latvijā HIV joprojām ir būtiska sabiedrības veselības tēma, jo daļa cilvēku savu HIV statusu uzzina novēloti — laikā, kad infekcija organismā jau ilgstoši bijusi klātesoša. Tas palielina gan veselības riskus pašam cilvēkam, gan iespēju neapzināti nodot infekciju tālāk. Tāpēc īpaši svarīga ir regulāra testēšana pēc riska situācijām, pieejami HIV profilakses punkti, savlaicīga ārstēšana un stigmas mazināšana. Ar aktuālajiem datiem un HIV profilakses punktu sarakstu var iepazīties Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā.

Kas ir HIV loga periods?

Loga periods ir laiks starp inficēšanās brīdi un brīdi, kad HIV tests spēj droši noteikt infekciju. Šajā laikā cilvēks var būt inficējies, bet tests vēl var būt negatīvs.

Loga perioda ilgums ir atkarīgs no testa veida. Laboratorijas testi, kas nosaka gan HIV antigēnu, gan antivielas, parasti spēj noteikt infekciju agrāk nekā testi, kas nosaka tikai antivielas. Eksprestesti ir ļoti noderīgi pieejamai un ātrai testēšanai, bet pēc nesena riska kontakta var būt nepieciešama atkārtota pārbaude.

Tā kā testu veidi un to jutība atšķiras, pēc nesena riska kontakta nav ieteicams paļauties tikai uz vienu agrīni veiktu negatīvu testu. Par optimālu testēšanas laiku un atkārtotu testu jākonsultējas ar ārstu, laboratoriju vai HIV profilakses punkta speciālistu.

Kādi HIV testi pastāv?

Praksē izmanto vairākus HIV testu veidus:

• HIV eksprestests — parasti nosaka HIV antivielas. To var veikt HIV profilakses punktos, un rezultāts parasti pieejams ātri.
• Laboratorijas HIV tests — tiek veikts asins paraugā laboratorijā. Atkarībā no testa veida tas var noteikt HIV antivielas un/vai antigēnu.
• Apstiprinoši testi — tiek veikti pozitīva sākotnējā rezultāta gadījumā, lai apstiprinātu diagnozi.
• Paštests — dažās valstīs pieejams arī HIV paštests, taču pozitīvs paštests vienmēr jāapstiprina medicīnas iestādē. Ja pacients izmanto aptiekā vai citur iegādātu paštestu, rezultātu nevajadzētu interpretēt atrauti no loga perioda un riska situācijas.

Ko nozīmē pozitīvs HIV tests?

Pozitīvs HIV skrīninga tests nozīmē, ka tests ir uzrādījis iespējamu HIV infekciju. Tas prasa apstiprinošu diagnostiku. Līdz diagnozes apstiprināšanai cilvēkam jāievēro piesardzība, lai neradītu iespējamu risku citiem.

Ja pozitīvs tests apstiprinās, ārsts izvērtē veselības stāvokli, veic papildu analīzes un nozīmē antiretrovirālo terapiju.

Ko nozīmē negatīvs HIV tests?

Negatīvs HIV tests nozīmē, ka konkrētajā testēšanas brīdī HIV infekcijas pazīmes testā nav konstatētas. Tomēr, ja tests veikts ļoti drīz pēc riska kontakta, infekciju var neizslēgt loga perioda dēļ. Tādā gadījumā ārsts vai testēšanas speciālists var ieteikt testu atkārtot.

Ko darīt pēc neaizsargāta dzimumakta vai prezervatīva plīsuma?

Ja riska kontakts noticis nesen, jārīkojas ātri. Ja pagājušas mazāk nekā 72 stundas, steidzami jāsazinās ar ārstu, neatliekamās palīdzības dienestu vai ārstniecības iestādi, lai izvērtētu PEP nepieciešamību. PEP ir ārkārtas profilakse pēc iespējamas HIV ekspozīcijas un tā jāuzsāk ne vēlāk kā 72 stundu laikā; jo ātrāk, jo labāk.

Ja pagājušas vairāk nekā 72 stundas, PEP parasti vairs nav efektīvs risinājums, bet joprojām jāveic HIV un citu STI testēšana atbilstošā laikā.

Ja pastāv grūtniecības risks, jāapsver arī avārijas kontracepcija, par ko jākonsultējas ar ārstu.

Kas ir PEP?

PEP jeb pēcekspozīcijas profilakse ir recepšu zāļu kurss, ko lieto pēc iespējamas HIV ekspozīcijas, lai samazinātu inficēšanās risku. Tā nav ikdienas profilakse un nav paredzēta regulārai lietošanai pēc atkārtotiem riska kontaktiem.

PEP jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, ideāli — pirmajās stundās pēc riska situācijas. PEP jāuzsāk 72 stundu laikā pēc iespējamas HIV ekspozīcijas un kurss parasti ilgst 28 dienas.

PEP nepieciešamību izvērtē ārsts. Rakstā apzināti netiek minētas konkrētas recepšu zāles, jo terapijas izvēli nosaka ārsts, ņemot vērā ekspozīcijas veidu, pacienta veselības stāvokli, citas zāles un analīžu rezultātus.

Kas ir PrEP?

PrEP jeb pirmsekspozīcijas profilakse ir HIV profilakses metode cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts HIV inficēšanās risks. Tā nozīmē ārsta nozīmētu recepšu zāļu lietošanu pirms iespējamām ekspozīcijām, lai samazinātu HIV inficēšanās risku.

PrEP var būt piemērota cilvēkiem, kuriem ir atkārtoti riska kontakti, partneris ar HIV, kura vīrusa slodze nav zināma vai nav nenosakāma, vairāki seksuālie partneri vai citi individuāli riska faktori. Lēmumu par PrEP pieņem kopā ar ārstu.

PrEP neaizsargā pret citām seksuāli transmisīvām infekcijām, tāpēc prezervatīvi un regulāra STI testēšana joprojām ir svarīgi.

Kā pasargāt sevi no HIV?

HIV profilakse ir vairāku pasākumu kombinācija. Visefektīvākā pieeja ir pielāgota konkrēta cilvēka dzīves situācijai un riska līmenim.

Galvenie profilakses pasākumi:

• prezervatīvu lietošana dzimumakta laikā;
• regulāra HIV un STI testēšana;
• PrEP cilvēkiem ar paaugstinātu risku;
• PEP pēc nesenas iespējamas HIV ekspozīcijas;
• nelietot kopīgas adatas, šļirces vai injicēšanas aprīkojumu;
• izvēlēties tikai drošas, sterilas tetovēšanas, pīrsinga un medicīniskās procedūras;
• savlaicīgi ārstēt seksuāli transmisīvās infekcijas;
• partneru informēšana un atklāta saruna par testēšanos;
• HIV ārstēšana cilvēkiem ar HIV, lai sasniegtu nenosakāmu vīrusa slodzi.

Kas ir U=U jeb “nenosakāms = nepārnesams”?

U=U nozīmē “Undetectable = Untransmittable” jeb “nenosakāms = nepārnesams”. Tas nozīmē, ka cilvēks ar HIV, kurš lieto efektīvu ārstēšanu un ilgstoši saglabā nenosakāmu vīrusa slodzi, seksuāli nepārnes HIV citam cilvēkam.

Tas nav tas pats, kas izārstēšana. HIV joprojām atrodas organismā, tāpēc terapija jāturpina. Ja ārstēšana tiek pārtraukta, vīrusa slodze var atkal palielināties.

Kā ārstē HIV?

HIV ārstē ar antiretrovirālo terapiju. Tās mērķis ir nomākt HIV vairošanos organismā, samazināt vīrusa slodzi līdz nenosakāmam līmenim, saglabāt imūnsistēmas funkciju un novērst HIV nodošanu citiem.

Pasaules Veselības organizācija rekomendē antiretrovirālo terapiju visiem cilvēkiem ar HIV pēc iespējas drīzāk pēc diagnozes noteikšanas, neatkarīgi no simptomiem un CD4 šūnu skaita.

HIV zāles parasti jālieto visu mūžu. Tas nenozīmē, ka cilvēks nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tieši regulāra terapija ļauj HIV kontrolēt kā hronisku infekciju.

Kas notiek, ja HIV neārstē?

Ja HIV netiek ārstēts, vīruss turpina vairoties un imūnsistēma pakāpeniski novājinās. Tas palielina risku saslimt ar smagām infekcijām, tuberkulozi, sēnīšu infekcijām, smagām bakteriālām infekcijām un noteiktiem audzējiem. Pasaules Veselības organizācija šīs slimības min kā iespējamas neārstētas HIV infekcijas sekas, taču detalizēta AIDS un oportūnistisko infekciju analīze ir aplūkota atsevišķā AIDS rakstā.

HIV un grūtniecība

Sieviete ar HIV var dzemdēt veselu bērnu, ja HIV tiek savlaicīgi diagnosticēts un ārstēts. HIV var tikt pārnests grūtniecības laikā, dzemdību laikā vai ar mātes pienu, taču ārstēšana būtiski samazina šo risku.

Grūtniecēm HIV testēšana ir svarīga, jo savlaicīga terapija aizsargā gan māti, gan bērnu. Cilvēkam ar HIV var būt ģimene un bērni, taču grūtniecības plānošana un aprūpe jāveic kopā ar ārstu.

Ja viens partneris dzīvo ar HIV un viņam ir noturīgi nenosakāma vīrusa slodze, seksuālas HIV pārneses risks tiek novērsts U=U principa ietvaros. Tomēr pāra situācija jāizvērtē individuāli, īpaši plānojot grūtniecību.

HIV salīdzinājumā ar citām slimībām

HIV un hepatīts atšķiras pēc vīrusa, slimības gaitas un galvenajiem bojājuma mehānismiem. Hepatīti galvenokārt skar aknas, savukārt HIV skar imūnsistēmu. Daži pārneses ceļi pārklājas — piemēram, asinis, kopīgas adatas un neaizsargāts dzimumkontakts.

HIV un sifiliss var izplatīties dzimumceļā, bet sifilisu izraisa baktērija, un to ārstē ar antibakteriālu terapiju. Sifilisa čūlas var palielināt HIV inficēšanās risku.

HIV un mononukleoze agrīni var izskatīties līdzīgi, jo abas var izraisīt drudzi, kakla sāpes, nogurumu un limfmezglu palielināšanos. Atšķirt tās var tikai ar izmeklējumiem.

HIV un gripa agrīni var radīt līdzīgu pašsajūtu. Ja gripai līdzīgi simptomi parādās pēc riska kontakta, jāveic HIV tests.

HIV tests nav tas pats, kas pilns STI panelis. STI panelī var ietilpt sifiliss, gonoreja, hlamīdijas, hepatīti un citi izmeklējumi. Pēc riska kontakta bieži lietderīgi apsvērt plašāku seksuālās veselības pārbaudi.

PrEP un PEP nav viens un tas pats. PrEP lieto pirms iespējamām ekspozīcijām cilvēkiem ar paaugstinātu risku, bet PEP lieto ārkārtas situācijā pēc nesenas iespējamas ekspozīcijas.

Biežākie mīti par HIV

• HIV nav “noteiktu cilvēku grupu slimība”. Ar HIV var inficēties jebkurš cilvēks, ja ir atbilstoša riska situācija.
• Cilvēks ar HIV ne vienmēr izskatās slims. Daudzi cilvēki ar HIV gadiem var nezināt savu statusu.
• HIV nevar iegūt no kopīgiem traukiem, apskāvieniem, tualetes, baseina vai pirts.
• Odi nepārnēsā HIV.
• HIV pozitīvs cilvēks nav vienmēr infekciozs. Ja cilvēks lieto efektīvu terapiju un viņam ir nenosakāma vīrusa slodze, HIV seksuāli netiek pārnests tālāk.
• HIV ārstēšana nav bīstamāka par pašu slimību. Mūsdienīga ārstēšana ir HIV aprūpes pamats, un tās ieguvumi būtiski pārsniedz neārstētas infekcijas riskus.

Kas šobrīd medicīnā ir labi pierādīts?

Labi pierādīts ir tas, ka HIV bojā imūnsistēmu, īpaši CD4 šūnas. Efektīva antiretrovirālā terapija samazina vīrusa slodzi, pasargā imūnsistēmu un novērš HIV transmisiju seksuālā ceļā, ja vīrusa slodze ir noturīgi nenosakāma. Labi pierādīta ir arī prezervatīvu, PrEP, PEP un sterila injicēšanas aprīkojuma nozīme HIV profilaksē.

Par ko medicīna vēl strādā?

HIV medicīnā turpinās darbs vairākos virzienos:

• vakcīnas izstrāde;
• ilgstošas darbības profilakses un ārstēšanas formas;
• vēl ērtākas terapijas shēmas;
• rezistences jeb vīrusa noturības pret zālēm uzraudzība;
• funkcionālas izārstēšanas stratēģijas;
• agrīnas diagnostikas un testēšanas pieejamības uzlabošana;
• stigmas mazināšana, lai cilvēki ātrāk veiktu testus un saņemtu ārstēšanu.

Pašlaik klīniskās prakses pamats ir agrīna diagnostika, regulāra aprūpe un antiretrovirālā terapija.

Pie kāda ārsta jāvēršas?

Ja ir aizdomas par HIV vai bijis riska kontakts, sākotnēji var vērsties pie infektologa, HIV profilakses punkta vai laboratorijas. Ja tests ir pozitīvs, nepieciešama diagnozes apstiprināšana un tālāka aprūpe Latvijas Infektoloģijas centrā.

Steidzami jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības, ja:

• iespējamais HIV kontakts noticis pēdējo 72 stundu laikā;
• noticis adatas dūriens;
• bijis kontakts ar svešām asinīm;
• bijis seksuāls kontakts ar zināmi HIV pozitīvu partneri, kura vīrusa slodze nav zināma;
• pēc riska kontakta parādās drudzis, izsitumi, kakla sāpes vai limfmezglu palielināšanās.

Atruna

Šajā rakstā sniegtā informācija ir paredzēta tikai izglītojošiem un informatīviem mērķiem. Tā neaizstāj ārsta konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Ja Jums bijis iespējams HIV riska kontakts, parādījušies šajā rakstā minētie simptomi vai ir neskaidrības par HIV testēšanu, profilaksi vai ārstēšanu, nekavējoties vērsieties pie ārsta, infektologa, dermatovenerologa, ģimenes ārsta vai HIV profilakses punkta speciālista. Nemēģiniet pašdiagnosticēties vai pašārstēties, īpaši situācijās, kur var būt nepieciešama neatliekama PEP profilakse 72 stundu laikā pēc iespējamās ekspozīcijas.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Slimību profilakses un kontroles centrs: HIV infekcija — informācija par HIV testēšanu Latvijā, laboratorijām, HIV profilakses punktiem un diagnozes apstiprināšanu Latvijas Infektoloģijas centrā.
• Slimību profilakses un kontroles centrs: HIV profilakses punkti — bezmaksas, anonīmi un konfidenciāli HIV, sifilisa, B un C hepatīta eksprestesti Latvijā.
• Pasaules Veselības organizācija: HIV un AIDS — informācija par HIV simptomiem, inficēšanās ceļiem, imūnsistēmas bojājumu, neārstētas HIV infekcijas sekām un ārstēšanas nozīmi.
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs: Par HIV — pārskats par HIV inficēšanās ceļiem, profilaksi, testēšanu, PrEP, PEP un ārstēšanas nozīmi HIV transmisijas novēršanā.
• ASV Nacionālie veselības institūti, HIVinfo: Pēcekspozīcijas profilakse jeb PEP — informācija par ārkārtas profilaksi pēc iespējamas HIV ekspozīcijas, uzsākšanu 72 stundu laikā un terapijas kursa principiem.
• ASV Nacionālie veselības institūti, HIVinfo: HIV profilakses pamati — informācija par prezervatīviem, PrEP, PEP, testēšanu un injicēšanas aprīkojuma nedalīšanu.

Satura autors

Dermatoloģe Dr. med. Dace Buile

Konsultēja

• Infektoloģe, hepatoloģe prof. Angelika Krūmiņa
• Infektologs, rezidents Vladimirs Morozovs