Žultsakmeņi

Žultsakmeņi ir cieti veidojumi, kas rodas žultspūslī vai žultsvados no žults sastāvdaļām. Tie ir viena no biežākajām gremošanas sistēmas problēmām: daļai cilvēku žultsakmeņi nerada nekādas sūdzības un tiek atklāti nejauši, bet citiem tie izraisa stipras sāpes labajā paribē, sliktu dūšu, vemšanu, žultspūšļa iekaisumu vai žultsvada nosprostojumu.

Žultsakmeņu slimība jeb holelitiāze nav vienāda visiem pacientiem. Ārstēšanas taktika ir atkarīga no tā, vai ir simptomi, cik bieži atkārtojas lēkmes, kur akmeņi atrodas, vai jau ir radušās komplikācijas un kāds ir pacienta kopējais veselības stāvoklis. Dažkārt iespējama novērošana, bet simptomātisku žultsakmeņu gadījumā bieži nepieciešama žultspūšļa operācija jeb laparoskopiska holecistektomija.

Šis raksts ir informatīvs un neaizstāj ārsta konsultāciju. Ja ir stipras vai nepārejošas sāpes vēderā, drudzis, drebuļi, dzelte, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi vai atkārtota vemšana, jāmeklē neatliekama medicīniskā palīdzība.

Žultsakmeņi visbiežāk veidojas žultspūslī, bet dažkārt tie var nonākt žultsvados un traucēt žults atteci.

Īsumā: svarīgākais par žultsakmeņiem

• Žultsakmeņi var būt bez simptomiem un tikt atklāti nejauši vēdera dobuma ultrasonogrāfijā.
• Raksturīgs simptoms ir pēkšņas, lēkmjveida sāpes vēdera augšdaļā vai labajā paribē.
• Sāpes var izstarot uz muguru, labo plecu vai zonu starp lāpstiņām.
• Žultsakmeņu lēkme bieži sākas pēc treknas vai smagas maltītes.
• Slikta dūša, vemšana, rūgta garša mutē un vēdera pūšanās var pavadīt sāpes.
• Drudzis, drebuļi, dzelte, tumšs urīns un gaiši izkārnījumi var liecināt par bīstamu komplikāciju.
• Galvenais diagnostikas izmeklējums ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija.
• Simptomātisku žultsakmeņu slimības gadījumā biežākā ārstēšana ir laparoskopiska holecistektomija.
• Žultsakmeņu šķīdināšana ar zālēm ir piemērota tikai atsevišķos gadījumos.
• Pēc žultspūšļa izņemšanas lielākā daļa cilvēku dzīvo pilnvērtīgi.

Kas ir žultsakmeņi?

Žultsakmeņi ir sacietējušas žults daļiņas, kas visbiežāk veidojas žultspūslī. Medicīniski šo stāvokli sauc par holelitiāzi. Žultspūslis ir neliels orgāns zem aknām, kura galvenais uzdevums ir uzkrāt un koncentrēt žulti. Žults palīdz organismam sagremot taukus.

Žultsakmeņi var būt ļoti mazi, līdzīgi smilšu graudiem, vai arī vairāku centimetru lieli. Dažiem cilvēkiem ir viens akmens, citiem vairāki. Kamēr akmeņi netraucē žults atteci, tie var neradīt simptomus. Problēmas parasti sākas tad, ja akmens nosprosto žultspūšļa izeju vai nonāk žultsvados.

Ir svarīgi atšķirt žultsakmeņus žultspūslī no akmeņiem kopējā žultsvadā. Žultsvada nosprostojums var izraisīt dzelti, infekciju vai aizkuņģa dziedzera iekaisumu, tāpēc šādos gadījumos nepieciešama ātra ārsta izvērtēšana.

Kā veidojas žultsakmeņi?

Žultsakmeņi veidojas, ja mainās žults sastāvs vai žultspūslis neiztukšojas pietiekami labi. Žultī esošās vielas var kristalizēties un pakāpeniski pārvērsties akmeņos.

Biežāk sastopami holesterīna akmeņi. Tie rodas, ja žultī ir pārāk daudz holesterīna vai nepietiek vielu, kas to notur izšķīdušā veidā. Retāk veidojas pigmenta akmeņi, kas vairāk saistīti ar bilirubīna vielmaiņu, aknu slimībām, infekciju vai noteiktiem asinsrades traucējumiem.

Žultsakmeņu veidošanos var veicināt žults sastrēgums, neregulāra ēšana, aptaukošanās, strauja svara samazināšana, mazkustīgums, grūtniecība, hormonālas izmaiņas un vielmaiņas traucējumi. Ne vienmēr ir viens konkrēts iemesls; bieži sakrīt vairāki faktori.

Žultsakmeņu riska faktori

Žultsakmeņi var rasties jebkuram, taču risks ir lielāks, ja ir:

• sieviešu dzimums;
• vecums virs 40 gadiem;
• liekais svars vai aptaukošanās;
• strauja notievēšana vai badošanās;
• grūtniecība;
• cukura diabēts;
• paaugstināts holesterīna līmenis vai citi vielmaiņas traucējumi;
• mazkustīgs dzīvesveids;
• uzturs ar daudz tauku un maz šķiedrvielu;
• ģimenes anamnēzē žultsakmeņi;
• Krona slimība vai citas zarnu slimības;
• aknu ciroze vai noteiktas aknu slimības;
• ilgstoša parenterāla barošana;
• hormonālā terapija vai estrogēnu ietekme.

Riska faktoru esamība nenozīmē, ka žultsakmeņi noteikti izveidosies, taču tie palīdz saprast, kāpēc vieniem cilvēkiem šī problēma rodas biežāk nekā citiem.

Žultsakmeņu simptomi

Daudziem cilvēkiem žultsakmeņi nerada sūdzības. Ja simptomi tomēr parādās, biežākā izpausme ir žultsakmeņu lēkme jeb žults kolika.

Raksturīgi simptomi:

• pēkšņas sāpes labajā paribē;
• sāpes vēdera augšdaļā vai zem krūšu kaula;
• sāpes, kas izstaro uz muguru, labo plecu vai starp lāpstiņām;
• slikta dūša;
• vemšana;
• pilnuma sajūta vēderā;
• vēdera pūšanās;
• smaguma sajūta pēc ēšanas;
• rūgta garša mutē vai atraugas;
• sliktāka treknu ēdienu panesība.

Atbilde uz jautājumu “kur sāp, ja ir žultsakmeņi?” visbiežāk ir: vēdera augšējā labajā daļā vai vidū zem krūšu kaula. Tomēr sāpes var būt arī netipiskas. Reizēm tās var atgādināt kuņģa, muguras vai pat sirds sāpes, tāpēc diagnozi nevar noteikt tikai pēc sajūtām.

Žultsakmeņu lēkme var ilgt no vairākām minūtēm līdz vairākām stundām. Ja sāpes ir ļoti stipras, nepāriet, pievienojas temperatūra, dzelte vai atkārtota vemšana, nedrīkst gaidīt mājās.

Kad žultsakmeņi ir bīstami?

Žultsakmeņi kļūst bīstami, ja tie izraisa nosprostojumu, iekaisumu vai infekciju. Šie simptomi jāuztver nopietni:

Šie simptomi var liecināt par akūtu holecistītu, žultsvada nosprostojumu, holangītu vai pankreatītu. Tās ir situācijas, kurās nepieciešama steidzama ārsta izvērtēšana.

Žultsakmeņi žultspūslī un žultsvados: kāda ir atšķirība?

Žultsakmeņi visbiežāk atrodas žultspūslī. Kamēr tie netraucē žults atteci, tie var neradīt simptomus. Problēma sākas tad, ja akmens iesprūst žultspūšļa izejā vai nonāk kopējā žultsvadā.

Ja akmens nosprosto kopējo žultsvadu, var parādīties dzelte, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, nieze, drudzis vai stipras sāpes. Šādā situācijā var būt nepieciešami papildu izmeklējumi un dažkārt endoskopiska procedūra ERCP, lai atjaunotu žults atteci.

Žultsvadu akmeņi ir svarīgi tāpēc, ka tie var izraisīt žultsceļu infekciju vai aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Tāpēc dzelte, drudzis un nepārejošas sāpes nav simptomi, ar kuriem vajadzētu gaidīt mājās.

Iespējamās komplikācijas

Akūts holecistīts ir žultspūšļa iekaisums, kas bieži rodas, ja akmens nosprosto žultspūšļa izeju. Tas var izraisīt stipras sāpes, drudzi, drebuļus un sliktu vispārējo pašsajūtu.

Žultsvada nosprostojums rodas, ja akmens nonāk kopējā žultsvadā un traucē žults atteci. Tas var izraisīt dzelti, tumšu urīnu un gaišus izkārnījumus.

Holedoholitiāze nozīmē akmeņus kopējā žultsvadā. Šī situācija var prasīt endoskopisku vai ķirurģisku ārstēšanu.

Holangīts ir žultsvadu infekcija. Tā var būt bīstama un prasa neatliekamu ārstēšanu.

Žultsakmeņu izraisīts pankreatīts rodas, ja akmens traucē aizkuņģa dziedzera sekrēta atteci. Tas var izraisīt stipras sāpes un nopietnu iekaisumu.

Atkārtotas lēkmes var būtiski pasliktināt dzīves kvalitāti un palielināt komplikāciju risku.

Retākos gadījumos hronisks iekaisums, lieli akmeņi vai noteiktas žultspūšļa izmaiņas var būt saistītas ar papildu riskiem, tāpēc ārstēšanas taktika jāizvēlas kopā ar ārstu.

Vai sāpes vienmēr nozīmē žultsakmeņus?

Nē. Sāpes labajā paribē vai vēdera augšdaļā var būt saistītas ar žultsakmeņiem, bet līdzīgas sūdzības var radīt arī citas slimības.

Iespējamie citi iemesli:

• kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla;
• gastroezofageālais reflukss;
• gastrīts;
• pankreatīts;
• aknu slimības;
• nierakmeņi;
• zarnu slimības;
• muskuļu vai ribu sāpes;
• sirds slimības, īpaši, ja sāpes ir krūškurvī, izstaro uz roku vai saistītas ar elpas trūkumu.

Tāpēc nav droši pašam noteikt diagnozi tikai pēc sāpju vietas. Ja sāpes ir stipras, neparastas vai atkārtojas, nepieciešama ārsta izvērtēšana.

Kā diagnosticē žultsakmeņus?

Žultsakmeņu diagnostika sākas ar sarunu par simptomiem, sāpju raksturu, ēšanas paradumiem, iepriekšējām slimībām un medikamentiem. Ārsts izmeklē vēderu un izvērtē, vai ir iekaisuma vai žults atteces traucējumu pazīmes.

Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir galvenais izmeklējums, ar kuru ārsts izvērtē žultspūsli, žultsakmeņus un iespējamās komplikāciju pazīmes.

Galvenais izmeklējums ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija. Tā palīdz redzēt žultspūsli, akmeņus, žultspūšļa sienas sabiezējumu, žults sabiezēšanos un dažkārt arī žultsvadu paplašinājumu.

Papildus var būt nepieciešamas:

• pilna asins aina un iekaisuma rādītāji;
• aknu un žults atteces rādītāji;
• bilirubīna līmeņa noteikšana;
• aizkuņģa dziedzera enzīmu analīzes, ja ir aizdomas par pankreatītu;
• MRCP, ja jāizvērtē žultsvadi;
• datortomogrāfija noteiktās situācijās;
• ERCP, ja žultsvadā ir akmens, ko nepieciešams izņemt endoskopiski.

Izmeklējumu apjoms atkarīgs no simptomiem un iespējamām komplikācijām.

Vai žultsakmeņi vienmēr jāoperē?

Nē, žultsakmeņi ne vienmēr jāoperē. Ja tie atklāti nejauši un nerada sūdzības, ārsts var ieteikt novērošanu. Tomēr pacientam jāzina, kādi simptomi var liecināt par lēkmi vai komplikāciju.

Ja žultsakmeņi izraisa atkārtotas sāpes, žultspūšļa iekaisumu, žultsvada nosprostojumu vai pankreatītu, ārstēšana parasti ir aktīvāka. Simptomātiski žultsakmeņi mēdz atkārtoties, tāpēc bieži tiek apsvērta žultspūšļa izņemšana.

Lēmumu par operāciju pieņem individuāli, ņemot vērā simptomus, izmeklējumu rezultātus, vecumu, blakusslimības un operācijas riskus.

Kad operāciju var apsvērt arī bez simptomiem?

Lielākajai daļai cilvēku ar nejauši atklātiem žultsakmeņiem bez simptomiem tūlītēja operācija nav nepieciešama. Tomēr ir situācijas, kad ķirurgs var apsvērt aktīvāku taktiku arī tad, ja sūdzību nav.

Tas var būt aktuāli, ja ir:

• ļoti lieli žultsakmeņi;
• porcelāna žultspūslis jeb žultspūšļa sieniņas kalcifikācija;
• žultspūšļa polipi vai polipi, kas palielinās;
• primārs sklerozējošs holangīts;
• imūnsupresija vai citi stāvokļi ar paaugstinātu komplikāciju risku;
• plānota noteikta veida operācija, piemēram, bariatriskā ķirurģija, un ir individuāli riski.

Šādos gadījumos nav universāla lēmuma visiem pacientiem. Nepieciešama ķirurga vai gastroenterologa konsultācija.

Žultsakmeņu ārstēšana

Novērošana

Novērošanu var izvēlēties, ja žultsakmeņi nerada simptomus un nav komplikāciju pazīmju. Tas nenozīmē, ka problēmu ignorē. Pacientam jāzina, kad vērsties pie ārsta, un jāseko speciālista ieteikumiem.

Novērošana nav piemērota, ja ir atkārtotas sāpju lēkmes, drudzis, dzelte, žultsvadu akmeņi vai aizdomas par iekaisumu.

Uztura un dzīvesveida korekcija

Uzturs var palīdzēt samazināt simptomu iespējamību, īpaši, ja lēkmes provocē trekns ēdiens. Tomēr diēta parasti neizšķīdina jau esošus žultsakmeņus.

Ieteicams:

• ēst regulāri;
• izvairīties no badošanās;
• izvēlēties mazākas porcijas;
• ierobežot ļoti treknus un ceptus ēdienus;
• palielināt šķiedrvielu daudzumu uzturā;
• svaru samazināt pakāpeniski;
• izvēlēties liesākus proteīna avotus;
• sekot individuālai produktu panesībai.

Pie žultsakmeņiem nevajadzētu paļauties uz “žultsakmeņu skalošanu”, agresīvām attīrīšanās kūrēm vai lielu eļļas daudzumu lietošanu. Tas var provocēt sāpes vai komplikācijas.

Medikamentoza ārstēšana

Atsevišķos gadījumos holesterīna žultsakmeņu šķīdināšanai var lietot žultsskābju preparātus, piemēram, ursodezoksiholskābi. Šī pieeja nav piemērota visiem pacientiem. Tā parasti darbojas tikai noteikta veida akmeņiem, ir ilgstoša un ne vienmēr novērš akmeņu atkārtotu veidošanos.

Medikamentoza ārstēšana jāapspriež ar ārstu. Pašārstēšanās ar zālēm, uztura bagātinātājiem vai tautas metodēm nav drošs risinājums.

Endoskopiska ārstēšana žultsvadu akmeņu gadījumā

Ja akmens atrodas kopējā žultsvadā, var būt nepieciešama endoskopiska retrogrāda holangiopankreatogrāfija jeb ERCP. Procedūras laikā ar endoskopa palīdzību iespējams piekļūt žultsvadam un izņemt akmeni vai atjaunot žults atteci.

ERCP nav nepieciešama visiem pacientiem ar žultspūšļa akmeņiem. To izmanto noteiktās situācijās, īpaši tad, ja ir aizdomas par žultsvada nosprostojumu, dzelti, holangītu vai žultsakmeņu izraisītu pankreatītu.

Žultspūšļa izņemšanas operācija

Simptomātisku žultsakmeņu slimības gadījumā biežākā ārstēšanas metode ir žultspūšļa izņemšana jeb holecistektomija. Mūsdienās to visbiežāk veic laparoskopiski, caur vairākiem nelieliem griezieniem.

Operācijas laikā parasti izņem visu žultspūsli kopā ar akmeņiem, nevis tikai akmeņus. Tas ir tāpēc, ka akmeņi veidojas žultspūšļa darbības un žults sastāva izmaiņu dēļ; ja žultspūsli atstātu, akmeņi varētu veidoties atkārtoti.

Laparoskopiskas holecistektomijas priekšrocības parasti ir mazāki griezieni, īsāka atveseļošanās un mazākas pēcoperācijas sāpes nekā pēc vaļējas operācijas. Tomēr jebkurai operācijai ir riski, tostarp asiņošana, infekcija, žults noplūde vai žultsvadu bojājums. Tie jāapspriež ar ķirurgu.

Retos vai sarežģītos gadījumos nepieciešama vaļēja operācija vai pāreja no laparoskopiskas uz vaļēju pieeju, ja tā pacientam ir drošāka.

Atveseļošanās pēc žultspūšļa operācijas

Pēc laparoskopiskas žultspūšļa operācijas daudzi pacienti var atgriezties vieglās ikdienas aktivitātēs salīdzinoši ātri, bet pilns atveseļošanās laiks ir individuāls. Parasti sākumā iespējamas sāpes griezumu vietās, vēdera jutīgums, plecu sāpes pēc operācijas laikā izmantotās gāzes, nogurums, slikta dūša vai vēdera izejas izmaiņas.

Svarīgi ievērot ķirurga norādījumus par brūču kopšanu, fizisko slodzi, darbu, auto vadīšanu un uzturu. Smagāku fizisku darbu vai sportu parasti atsāk tikai pēc ārsta atļaujas.

Pēc operācijas jāsazinās ar ārstu, ja ir:

• drudzis;
• pieaugošas sāpes;
• izteikts vēdera pietūkums;
• dzelte;
• atkārtota vemšana;
• strutaini vai asiņaini izdalījumi no brūces;
• apsārtums, kas palielinās;
• elpas trūkums vai izteikts nespēks.

Dzīve bez žultspūšļa

Bez žultspūšļa cilvēks var dzīvot pilnvērtīgi. Pēc operācijas žults vairs neuzkrājas žultspūslī, bet plūst no aknām tieši uz zarnām. Lielākā daļa pacientu pēc atveseļošanās var ēst daudzveidīgi.

Pirmajās nedēļās pēc operācijas daļai cilvēku ir vēdera pūšanās, šķidrāka vēdera izeja vai sliktāka treknu ēdienu panesība. Parasti palīdz mazākas porcijas, pakāpeniska uztura paplašināšana un taukainu ēdienu ierobežošana sākuma periodā.

Ja caureja, sāpes, slikta dūša vai gremošanas traucējumi saglabājas ilgstoši, jāvēršas pie ārsta. Ne visi simptomi pēc operācijas automātiski nozīmē žults problēmu; jāizvērtē arī kuņģa, zarnu, aizkuņģa dziedzera un citi iespējamie iemesli.

Kas ir pēcholecistektomijas sindroms?

Pēcholecistektomijas sindroms ir termins, ko izmanto, ja pēc žultspūšļa izņemšanas saglabājas iepriekšējām līdzīgas sūdzības vai parādās jauni gremošanas simptomi. Tas var izpausties ar sāpēm vēdera augšdaļā, sliktu dūšu, vēdera pūšanos, caureju, dedzināšanu, taukaina ēdiena nepanesību vai rūgtu garšu mutē.

Šis termins nenozīmē vienu konkrētu slimību. Dažiem pacientiem sūdzības saistītas ar žults plūsmas izmaiņām, citiem — ar refluksu, kuņģa vai zarnu slimībām, aizkuņģa dziedzera problēmām vai žultsvados palikušu akmeni. Tāpēc ilgstošu vai izteiktu simptomu gadījumā nepieciešama atkārtota ārsta izvērtēšana, nevis tikai diētas maiņa.

Ko drīkst un ko nedrīkst ēst pie žultsakmeņiem?

Uztura pielāgošana var palīdzēt mazināt simptomus pie žultsakmeņiem un atvieglot gremošanu pēc žultspūšļa izņemšanas.

Biežākie mīti par žultsakmeņiem

Mīts: ja žultsakmeņi nesāp, tie noteikti ir nekaitīgi.

Ne vienmēr. Daudzi žultsakmeņi nerada simptomus, un tos var tikai novērot. Tomēr pacientam jāzina brīdinājuma pazīmes.

Mīts: žultsakmeņus vienmēr var izšķīdināt ar zālēm.

Nē. Zāles der tikai atsevišķiem holesterīna akmeņiem, un ārstēšana var būt ilga.

Mīts: operācijas laikā var izņemt tikai akmeņus.

Parasti izņem visu žultspūsli, jo pretējā gadījumā akmeņi var veidoties no jauna.

Mīts: pēc žultspūšļa izņemšanas vairs nevar normāli ēst.

Lielākā daļa cilvēku pēc atveseļošanās dzīvo un ēd pilnvērtīgi.

Mīts: žultsakmeņus izraisa tikai trekns ēdiens.

Uzturs ir tikai viens no faktoriem. Nozīme ir arī ģenētikai, hormonālām izmaiņām, svaram, vecumam un vielmaiņai.

Mīts: mazi akmeņi vienmēr ir mazāk bīstami nekā lieli.

Arī mazi akmeņi var iekļūt žultsvados un izraisīt nosprostojumu.

Mīts: sāpes labajā paribē vienmēr nozīmē žultsakmeņus.

Līdzīgas sāpes var radīt arī kuņģa, aknu, aizkuņģa dziedzera, zarnu, nieru, muskuļu vai sirds problēmas.

Mīts: tautas līdzekļi droši izskalo žultsakmeņus.

Šādas metodes var būt riskantas un provocēt lēkmi. Žultsakmeņu ārstēšana jāapspriež ar ārstu.

Kopsavilkums

Žultsakmeņi ir bieža gremošanas sistēmas problēma. Tie var būt klusi un neradīt sūdzības, bet var izraisīt arī stipras sāpes, žultspūšļa iekaisumu, dzelti, žultsvada nosprostojumu vai pankreatītu. Galvenais diagnostikas izmeklējums ir vēdera dobuma ultrasonogrāfija.

Ārstēšana jāizvēlas individuāli. Ja žultsakmeņi nerada simptomus, dažkārt pietiek ar novērošanu. Ja ir atkārtotas lēkmes vai komplikācijas, bieži nepieciešama laparoskopiska žultspūšļa izņemšana. Uzturs un dzīvesveids var palīdzēt mazināt simptomus, taču tie neaizstāj ārsta izvērtējumu.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• NHS: pacientu informācija par žultsakmeņiem, simptomiem, komplikācijām un ārstēšanu
• Mayo Clinic: žultsakmeņu simptomi un cēloņi
• Mayo Clinic: žultsakmeņu diagnostika un ārstēšana
• Cleveland Clinic: žultsakmeņu veidi, simptomi, cēloņi, diagnostika un ārstēšana
• SAGES: pacientu informācija par laparoskopisku žultspūšļa izņemšanu
• NICE: žultsakmeņu slimības diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas
• NIDDK: žultsakmeņu simptomi, cēloņi, diagnostika un ārstēšana
• Merck Manual Professional: holelitiāze un žultsakmeņu slimība
• Doctus: žultsakmeņi un simptomātisku gadījumu ārstēšana
• Vītola klīnika: žultsakmeņu slimība, simptomi, diagnostika un ārstēšana

Satura autors

Guna Havensone, ārste uztura speciāliste.