Vakcinācija

Vakcinācija jeb potēšana ir viens no nozīmīgākajiem infekcijas slimību profilakses veidiem mūsdienu medicīnā. Vakcīnas palīdz organismam sagatavoties saskarei ar konkrētu infekcijas ierosinātāju — vīrusu vai baktēriju — pirms cilvēks ar to reāli inficējas. Pēc vakcinācijas imūnsistēma iemācās atpazīt slimības ierosinātāju un, sastopoties ar to nākotnē, spēj reaģēt ātrāk un efektīvāk. Tādējādi vakcinācija var pasargāt no saslimšanas, samazināt smagas slimības, komplikāciju un nāves risku, kā arī palīdzēt ierobežot infekciju izplatību sabiedrībā.

Vakcinācija nav paredzēta tikai bērniem. Tā ir svarīga arī pieaugušajiem, senioriem, grūtniecēm, cilvēkiem ar hroniskām slimībām, veselības aprūpes un sociālās aprūpes darbiniekiem, ceļotājiem un cilvēkiem ar paaugstinātu inficēšanās risku. Daļa vakcīnu tiek saņemtas bērnībā, bet dažām infekcijām aizsardzība ar laiku samazinās un nepieciešama balstvakcinācija jeb revakcinācija.

Vakcinācijas mērķis nav tikai izvairīties no vieglas saslimšanas. Daudzas infekcijas, pret kurām iespējams vakcinēties, var izraisīt smagas komplikācijas, hospitalizāciju, ilgstošas sekas vai nāvi. Tieši tāpēc vakcinācija ir gan individuālas veselības aizsardzības, gan sabiedrības veselības pasākums.

Kas ir vakcinācija?

Vakcinācija ir medicīniska profilakses procedūra, kuras laikā organismā tiek ievadīta vakcīna. Vakcīnas uzdevums ir drošā un kontrolētā veidā iepazīstināt imūnsistēmu ar konkrētu infekcijas ierosinātāju vai tā daļu, lai organisms spētu izveidot aizsargreakciju pirms īstas saslimšanas.

Vakcīna nesatur slimību tādā veidā, kādā cilvēks ar to parasti inficējas dabiskā ceļā. Atkarībā no vakcīnas veida tā var saturēt novājinātu vai inaktivētu slimības ierosinātāju, tā attīrītu daļu, toksīna nekaitīgu formu, olbaltumvielu, polisaharīdu, vīrusa vektoru vai ģenētisku instrukciju, kas organismam īslaicīgi palīdz izveidot antigēnu. Imūnsistēma šo antigēnu atpazīst un sāk veidot aizsardzību.

Ikdienas valodā Latvijā bieži lieto vārdus “pote”, “potēšana” un “vakcinācija”. Medicīniski precīzāks termins ir “vakcinācija”, bet visi šie apzīmējumi parasti tiek lietoti ar līdzīgu nozīmi — vakcīnas ievadīšana, lai veidotu aizsardzību pret konkrētu infekcijas slimību.

Vakcinācija un imunizācija — vai tas ir viens un tas pats?

Ikdienā vārdus “vakcinācija” un “imunizācija” bieži lieto kā sinonīmus, tomēr starp tiem ir neliela nozīmes atšķirība. Vakcinācija ir pati vakcīnas ievadīšanas procedūra. Imunizācija ir process, kura rezultātā organisms iegūst aizsardzību pret konkrētu infekciju.

Visbiežāk imunizācija notiek pēc vakcinācijas, taču imunitāte var veidoties arī pēc pārslimošanas. Tomēr pārslimošana nav drošāks vai vēlamāks veids, kā iegūt aizsardzību, jo infekcijas slimības gaita var būt neparedzama un dažkārt izraisīt nopietnas komplikācijas.

Kā darbojas vakcīnas?

Imūnsistēma spēj atcerēties infekcijas ierosinātājus. Ja cilvēks pirmo reizi sastopas ar vīrusu vai baktēriju dabiskā ceļā, organismam nepieciešams laiks, lai atpazītu apdraudējumu un izveidotu pietiekami spēcīgu aizsargreakciju. Šajā laikā infekcija var izplatīties, izraisīt simptomus un komplikācijas.

Vakcinācija ļauj imūnsistēmai sagatavoties iepriekš. Pēc vakcīnas ievadīšanas organisms atpazīst vakcīnā esošo antigēnu vai imūnsistēmai sniegto informāciju un sāk veidot aizsargreakciju. Veidojas antivielas un imūnās atmiņas šūnas. Ja cilvēks vēlāk sastopas ar īsto infekcijas ierosinātāju, imūnsistēma var reaģēt ātrāk un efektīvāk.

Dažām vakcīnām pietiek ar vienu devu, citām nepieciešamas vairākas devas, lai imūnā atbilde būtu pietiekama un ilgstoša. Daļai vakcīnu vēlāk nepieciešamas balstdevas, jo aizsardzība ar laiku var mazināties vai infekcijas ierosinātājs var mainīties.

Kāpēc vakcinācija ir svarīga?

Vakcinācija aizsargā ne tikai konkrēto cilvēku, bet arī sabiedrību kopumā. Jo lielāka cilvēku daļa ir vakcinēta pret lipīgu infekciju, jo grūtāk slimības ierosinātājam izplatīties. Tas ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kuri paši nevar saņemt noteiktas vakcīnas medicīnisku iemeslu dēļ, piemēram, smagas imūnsupresijas vai specifisku kontrindikāciju gadījumā, kā arī zīdaiņiem, kuri vēl nav sasnieguši vakcinācijai nepieciešamo vecumu.

Vakcinācija palīdz mazināt arī veselības aprūpes sistēmas slodzi. Infekcijas slimību uzliesmojumi var izraisīt strauju pacientu skaita pieaugumu, hospitalizācijas, komplikācijas un ilgstošas sekas. Vakcinācijas programmas palīdz novērst daudzas slimības, kuras agrāk bija biežs smagu komplikāciju vai nāves cēlonis.

Svarīgi saprast, ka infekcijas slimības var atgriezties, ja vakcinācijas aptvere sabiedrībā samazinās. Tas īpaši attiecas uz ļoti lipīgām slimībām, piemēram, masalām. Pat ja konkrēta slimība Latvijā pašlaik ir reta, tā var tikt ievesta no citām valstīm un izplatīties nevakcinētu vai nepilnīgi vakcinētu cilvēku vidū.

Pret kādām slimībām vakcinē?

Vakcinācijas kalendārs katrā valstī var atšķirties, jo to nosaka infekciju izplatība, sabiedrības veselības prioritātes, pieejamās vakcīnas un valsts rekomendācijas. Latvijā informāciju par bērnu vakcinācijas kalendāru un valsts apmaksātām vakcīnām publicē Slimību profilakses un kontroles centrs, savukārt individuālu vakcinācijas plānu bērnam vai pieaugušajam palīdz izvērtēt ģimenes ārsts, pediatrs, infektologs vai cits speciālists.

Bērniem vakcinācija parasti tiek veikta pret vairākām infekcijām, piemēram, tuberkulozi, B hepatītu, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, Haemophilus influenzae b tipa infekciju, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, vējbakām un cilvēka papilomas vīrusu. Konkrēts vakcinācijas laiks, devu skaits un intervāli jāvērtē pēc aktuālā Latvijas vakcinācijas kalendāra.

Pieaugušajiem vakcinācija arī ir būtiska. Daļa bērnībā saņemto vakcīnu nodrošina ilgstošu aizsardzību, bet citām nepieciešamas atkārtotas devas. Pieaugušajiem īpaši svarīgi pārbaudīt vakcinācijas statusu pret difteriju un stingumkrampjiem, kā arī izvērtēt vakcināciju pret gripu, Covid-19, ērču encefalītu, pneimokoku infekciju, hepatītu, CPV/HPV, garo klepu un citām infekcijām atkarībā no vecuma, veselības stāvokļa, profesijas, ceļošanas plāniem un riska faktoriem.

Obligātā, valsts apmaksātā un ieteicamā vakcinācija

Latvijā vakcinācijas kārtību nosaka normatīvie akti un valsts imunizācijas programma. Ikdienā pacienti bieži lieto vārdus “obligātā vakcinācija”, “valsts apmaksāta vakcinācija” un “ieteicamā vakcinācija”, taču šie jēdzieni nav pilnīgi viens un tas pats.

Valsts apmaksātās vakcīnas ir tās, kuras noteiktām iedzīvotāju grupām tiek nodrošinātas par valsts budžeta līdzekļiem, piemēram, bērnu vakcinācijas kalendāra ietvaros vai konkrētām riska grupām. Tas nozīmē, ka konkrēta vakcīna noteiktā vecumā vai noteiktai pacientu grupai tiek apmaksāta, jo sabiedrības veselības līmenī tās ieguvums ir īpaši nozīmīgs.

Ieteicamās vakcīnas ir vakcīnas, kuras ārsts var rekomendēt, ņemot vērā cilvēka vecumu, veselības stāvokli, profesiju, dzīvesveidu, ceļošanas plānus vai paaugstinātu inficēšanās risku. Dažas no tām var būt maksas vakcīnas, bet citos gadījumos tās var tikt apmaksātas noteiktām riska grupām vai konkrētos apstākļos.

Svarīgi saprast, ka vakcinācijas mērķis nav tikai formāli izpildīt kalendāru. Tās mērķis ir pasargāt cilvēku no slimībām, kuras var izraisīt smagas komplikācijas, ilgstošas sekas vai nāvi. Tāpēc gan bērniem, gan pieaugušajiem vakcinācijas statuss jāvērtē praktiski: kuras vakcīnas ir saņemtas, kuras devas ir nokavētas, vai nepieciešama balstvakcinācija un vai cilvēkam ir individuāli riska faktori.

Vakcinācija bērniem

Bērnu vakcinācijas mērķis ir aizsargāt bērnu laikā, kad viņa imūnsistēma vēl attīstās un dažas infekcijas var noritēt īpaši smagi. Vakcinācijas kalendārs ir izveidots tā, lai aizsardzība veidotos pirms bērns nonāk paaugstinātā inficēšanās riskā. Tāpēc vakcīnas nav izvietotas nejauši — to laiks ir saistīts ar bērna vecumu, imūnsistēmas spēju reaģēt un konkrētās infekcijas riskiem.

Zīdaiņiem un maziem bērniem dažas infekcijas var izraisīt smagāku slimības gaitu nekā pieaugušajiem. Tāpēc agrīna vakcinācija ir īpaši nozīmīga. Vakcinācijas kalendārs palīdz nodrošināt, ka bērns aizsardzību saņem laikā, kad tā ir visvairāk nepieciešama.

Vecākiem ir svarīgi saglabāt bērna vakcinācijas dokumentāciju un regulāri pārrunāt vakcinācijas statusu ar ģimenes ārstu vai pediatru. Ja kāda pote ir nokavēta, tas nenozīmē, ka vakcinācija vienmēr jāsāk no sākuma. Ārsts var izveidot individuālu vakcinācijas turpināšanas vai panākšanas plānu.

Vakcinācija pieaugušajiem

Pieaugušie bieži pieņem, ka vakcinācija attiecas tikai uz bērniem, taču tas nav pareizi. Arī pieaugušā vecumā aizsardzība pret dažām infekcijām var mazināties, mainās veselības stāvoklis, darba vide, ceļošanas paradumi un kontakts ar riska grupām.

Vakcinācijas nepieciešamība var būt atšķirīga veselam jaunam cilvēkam, grūtniecei, senioram, veselības aprūpes darbiniekam, cilvēkam ar hroniskām slimībām vai pacientam ar novājinātu imunitāti. Pieaugušajiem vakcinācijas plāns jāvērtē individuāli.

Ārsts var pārbaudīt, kad nepieciešama balstvakcinācija pret difteriju un stingumkrampjiem, vai ir saņemtas nepieciešamās devas pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu, kad nepieciešama vakcinācija pret ērču encefalītu, gripu, Covid-19, pneimokoku infekciju, hepatītu, CPV/HPV vai citām infekcijām.

Īpaša uzmanība vakcinācijas statusam jāpievērš cilvēkiem, kuri strādā medicīnā, sociālajā aprūpē, izglītības iestādēs, bērnu aprūpē, ar dzīvniekiem, laboratorijās vai citās vidēs, kur inficēšanās risks var būt paaugstināts.

Vakcinācija grūtniecības laikā

Grūtniecības laikā vakcinācijas jautājumi jāizvērtē īpaši rūpīgi, jo mērķis ir aizsargāt gan grūtnieci, gan bērnu. Dažas infekcijas grūtniecības laikā var noritēt smagāk vai radīt risku auglim un jaundzimušajam. Tāpēc atsevišķas vakcīnas grūtniecības laikā var būt īpaši nozīmīgas.

Dažas vakcīnas grūtniecības laikā var būt ieteicamas, piemēram, noteiktās situācijās vakcinācija pret gripu vai garo klepu, jo šīs infekcijas var būt bīstamas grūtniecei un jaundzimušajam. Savukārt dzīvas novājinātas vakcīnas grūtniecības laikā parasti netiek lietotas, ja vien nav īpašu apstākļu un ārsta lēmuma.

Ja sieviete plāno grūtniecību, vēlams savlaicīgi pārbaudīt vakcinācijas statusu, īpaši pret masaliņām, vējbakām un citām infekcijām, kas grūtniecības laikā var radīt risku auglim. Individuālu rekomendāciju vislabāk sniedz ģimenes ārsts, ginekologs vai infektologs.

Vakcinācija senioriem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām

Senioriem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām infekcijas biežāk var noritēt smagi. Lielāks komplikāciju risks var būt pacientiem ar sirds un asinsvadu slimībām, cukura diabētu, hroniskām plaušu slimībām, nieru slimībām, aknu slimībām, onkoloģiskām slimībām vai novājinātu imunitāti.

Šādos gadījumos vakcinācija var būt īpaši nozīmīga, jo tā samazina smagas slimības, hospitalizācijas un komplikāciju risku. Piemēram, gripa, pneimokoku infekcija, Covid-19 vai ērču encefalīts dažiem pacientiem var noritēt daudz smagāk nekā veseliem pieaugušajiem.

Tomēr pacientiem ar nopietnām hroniskām slimībām vai imūnsupresīvu terapiju vakcinācijas plāns jāpielāgo individuāli. Dažkārt jāizvēlas konkrēts vakcīnas veids, jāievēro īpašs intervāls pirms vai pēc terapijas, vai jāizvairās no dzīvajām vakcīnām. Šādos gadījumos nepieciešama ārsta konsultācija.

Ceļojumu vakcinācija

Ceļojot uz citām valstīm, cilvēks var nonākt saskarē ar infekcijām, kas Latvijā ir retas vai nav sastopamas. Tāpēc pirms ceļojuma ieteicams pārbaudīt gan pamata vakcinācijas statusu, gan konkrētajam galamērķim nepieciešamās vai ieteicamās vakcīnas.

Ceļojumu vakcinācija var būt nepieciešama pret A hepatītu, B hepatītu, vēdertīfu, dzelteno drudzi, meningokoku infekciju, trakumsērgu, poliomielītu, Japānas encefalītu vai citām infekcijām atkarībā no galamērķa, ceļojuma ilguma, sezonas, dzīvošanas apstākļiem, plānotajām aktivitātēm un individuālā veselības stāvokļa.

Ceļojumu vakcināciju nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi. Dažām vakcīnām nepieciešamas vairākas devas vai laiks, lai izveidotos pietiekama aizsardzība. Vislabāk konsultēties ar ārstu vairākas nedēļas pirms plānotā brauciena. Sarežģītāku maršrutu, tropu valstu vai paaugstināta riska ceļojumu gadījumā var būt nepieciešama infektologa vai ceļojumu medicīnas speciālista konsultācija.

Vakcīnu veidi

Vakcīnas var būt dažādas, un to darbības mehānisms atšķiras. Galvenie vakcīnu veidi ir dzīvas novājinātas vakcīnas, inaktivētas vakcīnas, subvienību un rekombinantās vakcīnas, polisaharīdu un konjugētās vakcīnas, toksoīdu vakcīnas, mRNS vakcīnas un vektoru vakcīnas.

Dzīvas novājinātas vakcīnas satur novājinātu slimības ierosinātāju, kas parasti neizraisa slimību cilvēkam ar normālu imūnsistēmu, bet palīdz veidot spēcīgu imūno atbildi. Šāda veida vakcīnas var nebūt piemērotas cilvēkiem ar būtiski novājinātu imunitāti un grūtniecēm.

Inaktivētas vakcīnas satur nogalinātu slimības ierosinātāju vai tā daļas. Tās nevar izraisīt attiecīgo infekciju, jo ierosinātājs nav dzīvs. Dažām inaktivētām vakcīnām nepieciešamas vairākas devas vai balstdevas.

Subvienību, rekombinantās un polisaharīdu vakcīnas satur konkrētas ierosinātāja sastāvdaļas, piemēram, olbaltumvielas vai kapsulas komponentus. Tās palīdz imūnsistēmai atpazīt nozīmīgas slimības ierosinātāja daļas bez pilna mikroorganisma ievadīšanas.

Toksoīdu vakcīnas aizsargā pret baktēriju toksīnu iedarbību, piemēram, difterijas vai stingumkrampju gadījumā. Šādas vakcīnas palīdz organismam veidot aizsardzību pret toksīnu, kas izraisa slimības smagākās izpausmes.

mRNS un vektoru vakcīnas sniedz organismam instrukciju, kā īslaicīgi izveidot antigēnu, pret kuru imūnsistēma veido aizsargreakciju. Šīs vakcīnas nemaina cilvēka ģenētisko materiālu un neizraisa attiecīgo infekcijas slimību.

Vakcīnas veids ietekmē to, cik devas nepieciešamas, kam vakcīna ir piemērota un kādos gadījumos jāievēro īpaša piesardzība.

Kas notiek pirms vakcinācijas?

Pirms vakcinācijas ārstniecības persona parasti noskaidro, kāda vakcīna nepieciešama, vai cilvēkam nav akūtas saslimšanas, augstas temperatūras, smagu alerģisku reakciju anamnēzē vai iepriekšēju nopietnu reakciju pēc vakcīnas. Tiek ņemts vērā arī vecums, grūtniecība, hroniskas slimības, imūnsistēmas stāvoklis un lietotie medikamenti.

Šis izvērtējums ir svarīgs, jo lielākajai daļai cilvēku vakcinācija ir droša, bet atsevišķās situācijās vakcīnas veids vai ievadīšanas laiks jāpielāgo individuāli. Īpaši svarīgi pirms vakcinācijas informēt ārstu, ja cilvēkam bijusi anafilakse, smaga alerģiska reakcija pēc iepriekšējas vakcīnas devas, tiek lietota imūnsupresīva terapija, notiek onkoloģiska ārstēšana, ir orgānu transplantācija, grūtniecība vai nopietna autoimūna slimība.

Dažos gadījumos pirms vakcinācijas var būt nepieciešama ģimenes ārsta, pediatra, ginekologa, infektologa, alergologa vai ārstējošā speciālista konsultācija. Tas nenozīmē, ka vakcinācija nav iespējama. Bieži tā joprojām ir ieteicama, taču jāizvēlas piemērotākais laiks, vakcīnas veids un drošākais vakcinācijas plāns.

Kā sagatavoties vakcinācijai?

Pirms vakcinācijas vēlams pārbaudīt, kāda vakcīna paredzēta, vai nepieciešamas vairākas devas un kad jāsaņem nākamā deva. Uz vakcināciju jāņem līdzi personu apliecinošs dokuments un vakcinācijas dokumentācija, ja tā ir pieejama.

Pirms vakcīnas ievadīšanas jāinformē medicīnas persona par akūtām slimībām, temperatūru, alerģijām, iepriekšējām reakcijām pēc vakcīnām, grūtniecību, hroniskām slimībām un lietotajiem medikamentiem.

Īpaša sagatavošanās parasti nav nepieciešama. Nav ieteicams profilaktiski lietot pretdrudža vai pretiekaisuma zāles bez ārsta norādījuma, ja nav simptomu. Pēc vakcinācijas jāievēro ārsta vai medicīnas māsas sniegtie norādījumi.

Ko darīt pēc vakcinācijas?

Pēc vakcinācijas vēlams īsu laiku palikt ārstniecības iestādē novērošanai, īpaši, ja agrāk bijušas alerģiskas reakcijas. Vakcinācijas dienā var turpināt ierastās aktivitātes, ja pašsajūta ir laba.

Ja parādās sāpes injekcijas vietā, nogurums vai neliela temperatūra, parasti pietiek ar atpūtu un šķidruma uzņemšanu. Ja nepieciešami medikamenti temperatūras vai sāpju mazināšanai, tos vēlams lietot saskaņā ar ārsta ieteikumu.

Vakcinācijas vietu nevajadzētu berzēt vai kairināt. Ja injekcijas vietā ir sāpīgums, apsārtums vai neliels pietūkums, tas parasti pāriet dažu dienu laikā. Ja reakcija kļūst izteikta, strauji palielinās vai parādās citi satraucoši simptomi, jākonsultējas ar ārstu.

Iespējamās reakcijas pēc vakcinācijas

Pēc vakcinācijas iespējamas īslaicīgas reakcijas, kas parasti liecina par imūnsistēmas aktivizēšanos. Biežākās reakcijas ir sāpes, apsārtums vai pietūkums injekcijas vietā, nogurums, neliela temperatūra, galvassāpes, muskuļu sāpes vai īslaicīga pašsajūtas pasliktināšanās.

Šīs reakcijas parasti ir vieglas un pāriet dažu dienu laikā. Tās nav tas pats, kas attiecīgās infekcijas slimības pārslimošana. Vakcīna aktivizē imūno atbildi, bet tās mērķis nav izraisīt slimību.

Retāk var rasties izteiktākas reakcijas, piemēram, augstāka temperatūra, izsitumi pēc noteiktām vakcīnām vai alerģiska reakcija. Ļoti reta, bet nopietna reakcija ir anafilakse — smaga alerģiska reakcija, kas parasti sākas drīz pēc vakcīnas ievadīšanas. Tāpēc pēc vakcinācijas ārstniecības iestādē parasti iesaka īsu novērošanas periodu.

Kad pēc vakcinācijas jāvēršas pie ārsta?

Pie ārsta jāvēršas, ja pēc vakcinācijas parādās smaga vai ilgstoša reakcija, piemēram, apgrūtināta elpošana, sejas vai rīkles pietūkums, ģībonis, plaši izsitumi, ļoti augsta temperatūra, krampji, neparasta miegainība, stipras sāpes vai simptomi, kas strauji pasliktinās.

Ārsta konsultācija nepieciešama arī tad, ja injekcijas vietā veidojas ļoti izteikts pietūkums, apsārtums strauji palielinās, ir stipras sāpes vai parādās strutaini izdalījumi. Vieglas lokālas sāpes, neliels drudzis vai nogurums parasti nav bīstami, tomēr arī šādos gadījumos var konsultēties ar ārstu, ja simptomi rada bažas.

Kontrindikācijas vakcinācijai

Kontrindikācija nozīmē situāciju, kad konkrētu vakcīnu nedrīkst ievadīt, jo nopietnas blakusreakcijas risks ir pārāk liels. Kontrindikācijas jānošķir no piesardzības situācijām, kad vakcināciju var nākties atlikt vai izvērtēt individuāli.

Viena no būtiskākajām vispārējām kontrindikācijām ir smaga alerģiska reakcija, piemēram, anafilakse, pēc iepriekšējas tās pašas vakcīnas devas vai pret kādu vakcīnas sastāvdaļu. Dzīvās novājinātās vakcīnas parasti nav piemērotas cilvēkiem ar būtiski novājinātu imūnsistēmu un grūtniecēm, ja vien ārsts nav izvērtējis īpašu situāciju.

Konkrētas kontrindikācijas atšķiras atkarībā no vakcīnas. Tāpēc pirms vakcinācijas jāinformē ārsts par alerģijām, iepriekšējām reakcijām, hroniskām slimībām, grūtniecību, imūnsupresīvu terapiju un lietotajiem medikamentiem.

Kad vakcināciju labāk atlikt?

Vakcināciju var nākties atlikt, ja cilvēkam ir akūta slimība ar vidēji smagu vai smagu pašsajūtas pasliktināšanos, augstu temperatūru vai neskaidriem simptomiem. Vieglas iesnas vai neliela saaukstēšanās ne vienmēr ir iemesls vakcināciju atlikt, taču lēmumu pieņem ārsts, izvērtējot konkrēto situāciju.

Dažkārt vakcinācijas laiku pielāgo medikamentu lietošanai vai ārstēšanas kursam, piemēram, imūnsupresīvas terapijas, ķīmijterapijas vai bioloģisko zāļu gadījumā. Šādos gadījumos vakcinācijas plānu vēlams sagatavot kopā ar ārstējošo ārstu.

Vakcinācijas atlikšana nav tas pats, kas atteikšanās no vakcinācijas. Ja vakcinācija uz laiku nav piemērota, ārsts var ieteikt, kad to droši veikt vēlāk.

Ko darīt, ja vakcinācija ir nokavēta?

Ja vakcinācija ir nokavēta, jāsazinās ar ģimenes ārstu, pediatru vai vakcinācijas kabinetu. Parasti vakcināciju var turpināt pēc individuāla grafika, nevis sākt pilnībā no jauna. Tas attiecas gan uz bērnu, gan pieaugušo vakcināciju.

Nokavētu vakcināciju nevajadzētu ignorēt. Nepilnīga vakcinācija var nozīmēt nepietiekamu aizsardzību pret infekciju. Ārsts var pārbaudīt, kuras devas ir saņemtas, kuras trūkst, kādi intervāli jāievēro un vai nepieciešamas papildu devas.

Ja vakcinācijas dokumenti nav saglabājušies, ārsts var izvērtēt turpmāko rīcību. Dažos gadījumos var būt iespējama antivielu pārbaude, bet ne visām infekcijām šāda pieeja ir nepieciešama vai pietiekama praktiska lēmuma pieņemšanai.

Vai vakcinācija vienmēr pilnībā pasargā no saslimšanas?

Neviena vakcīna nenodrošina 100% aizsardzību visiem cilvēkiem. Tomēr vakcinētiem cilvēkiem infekcija bieži nenotiek vispār vai norit vieglāk. Vakcinācijas nozīmīgākais mērķis ir samazināt smagas slimības, komplikāciju un nāves risku.

Dažām vakcīnām aizsardzība pret inficēšanos ir ļoti augsta, citām galvenais ieguvums ir smagas slimības gaitas novēršana. Vakcīnas efektivitāti ietekmē cilvēka vecums, imūnsistēmas stāvoklis, vakcīnas veids, saņemto devu skaits, laiks kopš pēdējās devas un infekcijas ierosinātāja īpašības.

Tāpēc dažām vakcīnām nepieciešamas balstdevas. Dažām infekcijām, piemēram, gripai, vakcīnas sastāvs regulāri tiek pielāgots, jo vīrusi mainās.

Kas ir balstvakcinācija jeb revakcinācija?

Balstvakcinācija jeb revakcinācija ir atkārtota vakcīnas deva, kas palīdz atjaunot vai pastiprināt aizsardzību. Tā nepieciešama vakcīnām, kuru radītā imunitāte ar laiku var vājināties.

Piemēram, pieaugušajiem periodiski jāatjauno aizsardzība pret difteriju un stingumkrampjiem. Arī vakcinācijai pret ērču encefalītu, gripu, Covid-19 un citām infekcijām nepieciešams konkrēts atkārtotu devu režīms.

Balstvakcinācijas nepieciešamība nav pazīme, ka vakcīna “nestrādā”. Tā ir normāla daļa no vakcinācijas stratēģijas, ja aizsardzība ar laiku mazinās vai infekcijas ierosinātājs mainās.

Kas ir kolektīvā imunitāte?

Kolektīvā imunitāte nozīmē, ka infekcijai ir grūtāk izplatīties sabiedrībā, jo pietiekami liela cilvēku daļa ir imūna — pēc vakcinācijas vai pārslimošanas. Tas samazina infekcijas pārneses iespēju arī tiem, kuri paši nav aizsargāti vai nevar vakcinēties.

Kolektīvā imunitāte ir īpaši svarīga ļoti lipīgu slimību gadījumā, piemēram, masalām. Ja vakcinācijas aptvere samazinās, kolektīvā aizsardzība vājinās un pieaug uzliesmojumu risks.

Tomēr kolektīvā imunitāte nav vienlīdz efektīva visām infekcijām. Tās nozīme ir atkarīga no slimības lipīguma, vakcīnas efektivitātes, aizsardzības ilguma un tā, vai infekcija var izplatīties arī no cilvēkiem bez simptomiem.

Vakcinācija un pārslimošana — kas ir drošāk?

Dažkārt cilvēki uzskata, ka labāk ir “dabiski pārslimot” infekciju, nevis vakcinēties. Tomēr pārslimošana var būt neparedzama. Pat šķietami veseliem cilvēkiem dažas infekcijas var izraisīt smagas komplikācijas, hospitalizāciju, ilgstošas sekas vai nāvi.

Vakcinācija ļauj imūnsistēmai sagatavoties, izvairoties no pilnas slimības riskiem. Piemēram, masalas var izraisīt pneimoniju, encefalītu un citas nopietnas komplikācijas; gripa var būt bīstama senioriem, grūtniecēm un cilvēkiem ar hroniskām slimībām; CPV/HPV infekcija var būt saistīta ar dzemdes kakla un citu audzēju risku; B hepatīts var kļūt hronisks un bojāt aknas.

Pārslimošana nav kontrolējams profilakses veids. Vakcinācija ir paredzēta tam, lai imūnsistēma iegūtu aizsardzību ar daudz mazāku risku nekā pati infekcija.

Vai vakcīnas pārslogo imūnsistēmu?

Vakcīnas nepārslogo imūnsistēmu. Cilvēka imūnsistēma katru dienu sastopas ar daudziem mikroorganismiem un antigēniem apkārtējā vidē, pārtikā un uz ādas. Vakcīnās esošo antigēnu daudzums ir kontrolēts, un vakcinācijas kalendārs ir veidots tā, lai vakcīnas būtu drošas un efektīvas konkrētā vecumā.

Ja vienā vizītē tiek ievadītas vairākas vakcīnas, tas parasti tiek darīts saskaņā ar pārbaudītām rekomendācijām. Šāda pieeja palīdz bērnam vai pieaugušajam ātrāk iegūt aizsardzību un samazina nepieciešamo vizīšu skaitu.

Vai vakcīnās esošās palīgvielas ir bīstamas?

Vakcīnās var būt palīgvielas, kas palīdz nodrošināt vakcīnas stabilitāti, sterilitāti vai labāku imūno atbildi. Šo vielu daudzums vakcīnās ir ļoti mazs un tiek regulēts. Pirms vakcīna tiek apstiprināta lietošanai, tiek vērtēta ne tikai aktīvā viela, bet arī sastāvs kopumā.

Ja cilvēkam ir zināma alerģija pret konkrētu vakcīnas komponentu, par to obligāti jāinformē ārsts pirms vakcinācijas. Alerģijas pret vakcīnas sastāvdaļām ir viens no iemesliem, kāpēc pirms vakcinācijas tiek veikta īsa veselības stāvokļa un anamnēzes izvērtēšana.

Vakcinācijas dokumenti un vakcinācijas statusa pārbaude

Vakcinācijas statusu var pārbaudīt pēc bērna potēšanas pases, medicīniskās dokumentācijas, ģimenes ārsta ierakstiem vai elektroniskās veselības sistēmas datiem, ja tie ir pieejami. Ja dokumentu nav vai tie ir nepilnīgi, ārsts var izvērtēt situāciju un ieteikt turpmāko rīcību.

Vakcinācijas dokumentācija ir svarīga ne tikai bērnībā. Tā var būt nepieciešama arī pieaugušajiem, piemēram, stājoties darbā noteiktās profesijās, dodoties ceļojumā, plānojot grūtniecību, ārstējot hroniskas slimības vai izvērtējot balstvakcinācijas nepieciešamību.

Vai var vakcinēties, ja cilvēks lieto zāles?

Daudzas ikdienā lietotas zāles nav šķērslis vakcinācijai. Tomēr par visiem medikamentiem jāinformē ārsts, īpaši, ja tiek lietoti imūnsistēmu nomācoši līdzekļi, bioloģiskā terapija, ķīmijterapija, ilgstoši kortikosteroīdi vai zāles pēc orgānu transplantācijas.

Šādos gadījumos vakcīnas veids un ievadīšanas laiks var būt ļoti svarīgs. Dažreiz vakcināciju ieteicams veikt pirms terapijas uzsākšanas, citreiz jāievēro noteikts intervāls starp zāļu lietošanu un vakcināciju. Lēmumu pieņem ārstējošais ārsts vai infektologs.

Vakcinācija un alerģijas

Alerģijas pašas par sevi ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks nedrīkst vakcinēties. Piemēram, sezonālas alerģijas, alerģisks rinīts vai vieglas pārtikas alerģijas parasti nav automātiska kontrindikācija.

Tomēr smaga alerģiska reakcija pēc iepriekšējas vakcīnas devas vai zināma alerģija pret vakcīnas sastāvdaļu ir nopietns iemesls vakcināciju izvērtēt individuāli. Pirms vakcinācijas jāpastāsta ārstam par jebkādām iepriekšējām smagām alerģiskām reakcijām.

Ja cilvēkam ir bijusi anafilakse vai sarežģīta alerģiju anamnēze, vakcinācija var būt jāplāno ārstniecības iestādē, kur iespējama novērošana un nepieciešamības gadījumā ātra palīdzība.

Vakcinācija un autoimūnas slimības

Pacientiem ar autoimūnām slimībām vakcinācija bieži ir īpaši svarīga, jo infekcijas var provocēt slimības saasinājumu vai noritēt smagāk, īpaši tad, ja tiek lietota imūnsupresīva terapija. Tomēr vakcinācijas plāns jāpielāgo slimības aktivitātei un ārstēšanai.

Dzīvās vakcīnas dažiem pacientiem var nebūt piemērotas, bet inaktivētās vakcīnas bieži var ievadīt droši. Lēmums jāpieņem kopā ar ārstējošo ārstu. Vēlams vakcinācijas jautājumus pārrunāt savlaicīgi, īpaši pirms imūnsupresīvas terapijas sākšanas.

Biežākie mīti par vakcināciju

Viens no biežākajiem mītiem ir uzskats, ka infekcijas, pret kurām vakcinē, vairs nepastāv. Patiesībā daudzas no tām ir retākas tieši vakcinācijas dēļ. Ja vakcinācijas aptvere samazinās, slimības var atgriezties un izraisīt uzliesmojumus.

Vēl viens mīts ir uzskats, ka vakcīnas vienmēr izraisa smagas blakusparādības. Patiesībā nopietnas reakcijas ir retas, bet vieglas un īslaicīgas reakcijas ir salīdzinoši biežas un parasti nav bīstamas. Vakcīnu drošums tiek nepārtraukti uzraudzīts.

Dažkārt cilvēki uzskata, ka labāk ir atlikt bērna vakcināciju vai izvēlēties “lēnāku” grafiku. Taču vakcinācijas kalendārs ir izveidots tā, lai bērns aizsardzību saņemtu laikā, kad tā ir nepieciešama. Nepamatota vakcinācijas atlikšana pagarina periodu, kurā bērns ir uzņēmīgs pret infekcijām.

Bieži sastopams arī uzskats, ka vakcīnas izraisa autismu. Zinātniskie dati šādu saistību neapstiprina. Šis mīts radies no sen diskreditētiem apgalvojumiem, kas neatbilst mūsdienu pierādījumiem.

Kad jākonsultējas ar infektologu?

Ar ģimenes ārstu parasti pietiek ikdienas vakcinācijas plānošanai. Infektologa konsultācija var būt nepieciešama sarežģītākās situācijās — ja ir neskaidrs vakcinācijas statuss, bijusi smaga reakcija pēc vakcīnas, ir imūnsupresija, onkoloģiska slimība, orgānu transplantācija, HIV infekcija, autoimūna slimība, grūtniecības plānošana ar neskaidru vakcinācijas vēsturi, sarežģīts ceļojumu vakcinācijas plāns vai nepieciešams individuāli izvērtēt riskus un ieguvumus.

Infektologs var palīdzēt izveidot individuālu vakcinācijas plānu, izvērtēt kontrindikācijas, izvēlēties piemērotāko vakcīnas veidu, plānot vakcināciju pirms ceļojumiem vai pirms imūnsupresīvas terapijas, kā arī palīdzēt pacientiem, kuriem ir bažas pēc iepriekšējām reakcijām.

Kopsavilkums

Vakcinācija ir droša, pārbaudīta un efektīva infekcijas slimību profilakses metode. Tā palīdz pasargāt cilvēku no daudzām nopietnām slimībām, samazina komplikāciju risku un ierobežo infekciju izplatību sabiedrībā.

Vakcinācija nav aktuāla tikai bērniem. Tā ir svarīga arī pieaugušajiem, senioriem, grūtniecēm, cilvēkiem ar hroniskām slimībām, ceļotājiem un pacientiem ar paaugstinātu infekciju risku. Vakcinācijas nepieciešamība atšķiras atkarībā no vecuma, veselības stāvokļa, iepriekš saņemtajām vakcīnām, profesijas, dzīvesveida un ceļošanas plāniem.

Tāpēc vislabāk vakcinācijas statusu un turpmāko plānu pārrunāt ar ģimenes ārstu, pediatru, infektologu vai citu ārstniecības personu. Sarežģītākos gadījumos individuāls vakcinācijas plāns palīdz nodrošināt, ka pacients saņem aizsardzību drošā un piemērotā laikā.

Šai informācijai ir informatīvs un izglītojošs raksturs. Tā neaizstāj ārsta konsultāciju, diagnostiku vai ārstēšanu. Pašdiagnostika un pašārstēšanās var būt kļūdaina, tāpēc jautājumos par vakcināciju, kontrindikācijām, hroniskām slimībām, grūtniecību, bērnu vakcināciju vai ceļojumu vakcināciju ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta, infektologa, pediatra, ginekologa vai cita atbilstoša speciālista. Smagas alerģiskas reakcijas, elpošanas traucējumu, straujas pašsajūtas pasliktināšanās, krampju vai citu augsta riska simptomu gadījumā nekavējoties jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Slimību profilakses un kontroles centrs: Vakcinācija
• Slimību profilakses un kontroles centrs: Vakcinācijas kalendārs
• Nacionālais veselības dienests: Bērnu vakcinācija
• Pasaules Veselības organizācija (PVO): Vaccines and immunization
• Pasaules Veselības organizācija (PVO): Vaccine safety
• Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC): Immunisation and vaccines
• Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC): Vaccine Scheduler
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): General Best Practice Guidelines for Immunization
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): Contraindications and Precautions

Konsultēja

• Infektoloģe, hepatoloģe prof. Angelika Krūmiņa
• Infektologs, rezidents Vladimirs Morozovs