Hlamīdijas ierosina hlamīdiju (Chlamydia) ģints baktērijas - mikroskopiski parazīti, kuri vislabāk spēj vairoties cilvēka urīnizvadkanāla sieniņu šūnās.
Jaundzimušajiem, kas inficēti grūtniecības vai dzemdību laikā, 1-2 nedēļas pēc piedzimšanas var sākties acu iekaisums. 4-11 nedēļu vecumā var parādīties pneimonija, taču ir gadījumi, kad infekcijai raksturīgās pazīmes ilgstoši netiek novērotas.
Hlamīdijas ir spējīgas izdzīvot ir tikai cilvēka ķermenī, un inficēšanās var notikt tikai tuva kontakta veidos:
Pirmās hlamidiozes inficēšanās pazīmes var rasties 10-15 dienu laikā, taču trešdaļai inficēto slimība noris bez simptomiem. Šādā gadījumā infekciju var atklāt tikai pēc mēnešiem vai pat gadiem , kad rodas hroniskas problēmas urīndzimumceļos un citos orgānos.
Sākotnējais iekaisums var rasties arī mutes gļotādā un mandelēs, ja inficēšanās ir notikusi orāla dzimumakta ceļā, vai arī taisnajā zarnā, ja inficēšanās ir notikusi anālā dzimumakta laikā. Taisnās zarnas iekaisumam raksturīga sāpīga vēdera izeja ar gļotu un asins piejaukumu.
Slimības attīstības gaita vīriešiem un sievietēm ir atšķirīga.
Slimībai progresējot, sievietēm attīstās hronisks urīnizvadkanāla iekaisums un dzemdes kakla iekaisums. Var veidoties sāpīgi, sastrutojuši sabiezējumi mazo kaunuma lūpu mugurējā trešdaļā. Ar laiku parādās velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, kā arī menstruālā cikla traucējumi un starpmenstruāciju asiņošanas.
Vīriešiem hlamidioze pirmajās stadijās izraisa maz jūtamu urīnizvadkanāla iekaisumu, kas divu mēnešu laikā ieņem hronisku formu un reizēm izraisa sāpes urinēšanas laikā. Infekcija vēlāk bieži izraisa prostatas iekaisumu ar tam raksturīgām nepatīkamām sajūtām un urinācijas traucējumiem. Var iekaist urīnpūslis, sēklinieks un tā piedēklis.
Hlamīdiju dzīves cikla sarežģītības dēļ infekcijas diagnostika ir sarežģīta. Hlamīdiju diagnosticēšanā tiek pielietotas dažādas metodes:
Hlamīdiju dzīves cikla sarežģītības dēļ infekcijas ārstēšana ir sarežģītāka nekā gonorejas gadījumā.
Būtiska hlamīdiju iezīme ir to spēja apdraudējuma - piemēram, organisma imūnsistēmas vai medikamentu iedarbības - gadījumā veidot tā saucamās L formas. L forma ir hlamīdiju eksistences veids, kurā tās ir neaktīvas (nebarojas un nevairojas), taču kļūst īpaši izturīgas. Hlamīdijām esot pasīvajā formā, slimība neprogresē un tās simptomi pazūd. Pacienta organisma aizsargspējām mazinoties vai pāragri pārtraucot medikamentu kursu, baktērijas aktivizējas un hlamidioze atgriežas.
Pašrocīga hlamīdiju ārstēšana, lietojot pretsāpju līdzekļus vai antibiotikas, ievērojami pasliktina situāciju! Lietojot antibiotikas nepareizās devās, tās ar laiku kļūst neefektīvas. Katrs nākamais slimības uzliesmojums var palikt arvien smagāks, un var būt ar tādām smagām sekām kā:
Patstāvīgi ārstējoties bez ārsta uzraudzības, hlamīdijas ilgstoši tiek piespiestas ieņemt L formu - to klātbūtni paliek daudz grūtāk diagnosticēt, un tam ir vajadzīgas sarežģītākas un dārgākas metodes.
Hlamidiozi var izārstēt ar vairāku grupu antibiotikām, ja:
Būtiski ņemt vērā, ka vienreiz pārslimota uroģenitālā hlamidioze negarantē, ka ar to nevarētu inficēties atkārtoti. Ja abi dzimumpartneri neārstējas vienlaikus, ārstēšanās ir bezjēdzīga, jo pastāv augsts inficēšanās risks
Smagākās hlamidiozes formas, kā, piemēram, Reitera slimība, ir ārstējamas vienīgi slimnīcā. Slimības neārstēšanas gadījumā var sekot invaliditāte.
Hlamidioze var ar laiku izplatīties locītavās un pa visu ķermeni. Reitera slimība ir medicīnisks stāvoklis, kurā infekcija ir skārusi gan urīndzimumceļus, gan acu konjunktīvas, gan locītavas.
Veneroloģe Rezidente Gunita BuiksaUzdot jautājumu Pieteikties vizītei |