Hepatīts

Hepatīts ir aknu iekaisums. To visbiežāk izraisa vīrusi, taču aknas var iekaist arī alkohola, toksisku vielu, noteiktu medikamentu, autoimūnu slimību vai vielmaiņas traucējumu dēļ. Ikdienā, meklējot informāciju par hepatītu, cilvēki visbiežāk domā vīrushepatītus — A hepatītu, B hepatītu un C hepatītu.

Svarīgi saprast, ka hepatīts nav viena slimība ar vienu pārneses ceļu un vienu ārstēšanu. A hepatīts parasti izplatās ar piesārņotu ūdeni, pārtiku vai netīrām rokām un nekļūst hronisks. B hepatīts izplatās ar asinīm, dzimumkontakta laikā un no mātes bērnam, un daļai pacientu var kļūt hronisks. C hepatīts galvenokārt izplatās ar inficētām asinīm, bieži ilgstoši nerada sūdzības, bet mūsdienās vairumā gadījumu ir izārstējams ar ārsta nozīmētu pretvīrusu terapiju. SPKC norāda, ka B un C hepatīta eksprestestus Latvijā var veikt bez maksas un anonīmi HIV profilakses punktos.

Hepatīta gadījumā lielākā kļūda ir gaidīt tikai dzelti. Dzelteni acu baltumi un āda ir nozīmīgs simptoms, bet hepatīts var noritēt arī bez dzeltes, bez izteiktām sūdzībām vai ar ļoti nespecifiskām pazīmēm — nogurumu, sliktu dūšu, apetītes zudumu, tumšu urīnu, sāpēm labajā paribē vai gripai līdzīgu pašsajūtu. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs īpaši uzsver, ka B hepatīts var būt arī cilvēkiem bez simptomiem.

Svarīgākais īsumā

Hepatīts ir aknu iekaisums, ko visbiežāk izraisa vīrusi, bet to var izraisīt arī alkohols, toksiskas vielas, medikamenti vai autoimūni procesi. A hepatīts parasti izplatās ar piesārņotu ūdeni, pārtiku vai netīrām rokām un nekļūst hronisks. B hepatīts izplatās ar asinīm, dzimumkontakta laikā un no mātes bērnam; pret to ir pieejama vakcīna, bet hronisku infekciju parasti nevar pilnībā izskaust. C hepatīts visbiežāk izplatās ar inficētām asinīm, bieži ilgstoši nerada simptomus, taču mūsdienās vairumā gadījumu ir izārstējams. Hepatīts ne vienmēr izraisa dzelti, tāpēc pēc riska kontakta vai paaugstinātiem aknu rādītājiem svarīgākais ir veikt analīzes un konsultēties ar ārstu.

Kas ir hepatīts?

Hepatīts nozīmē aknu iekaisumu. Aknas ir orgāns, kas piedalās vielmaiņā, palīdz pārstrādāt uzturvielas, ražo žulti, piedalās asins recēšanas faktoru veidošanā un palīdz organismam neitralizēt dažādas vielas. Ja aknas ir iekaisušas, to darbība var pasliktināties, un asinīs var paaugstināties aknu rādītāji — piemēram, ALAT, ASAT un citi.

Hepatītus var iedalīt vairākās grupās:

Šis raksts galvenokārt skaidro vīrushepatītus, jo tie visbiežāk rada jautājumus par inficēšanos, simptomiem, testēšanu, vakcināciju un ārstēšanu.

Hepatīta veidi: A, B, C, D un E hepatīts

A hepatīts ir akūta infekcija, kas izplatās fekāli-orālā ceļā — ar netīrām rokām, piesārņotu ūdeni vai pārtiku. To mēdz saukt par “netīro roku slimību”. A hepatīts parasti nekļūst hronisks, bet pieaugušajiem var noritēt smagāk nekā bērniem. SPKC skaidro, ka A hepatīta inkubācijas periods vidēji ir aptuveni četras nedēļas, bet tas var atšķirties.

B hepatīts ir infekcija, ko izraisa B hepatīta vīruss. Tas var noritēt akūti vai kļūt hronisks. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka B hepatītu var pārnest no mātes bērnam dzemdību laikā, agrā bērnībā, kā arī saskarē ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem, tostarp dzimumkontakta vai nedrošu injekciju laikā. Pret B hepatītu ir efektīva vakcīna.

C hepatīts ir infekcija, ko izraisa C hepatīta vīruss. Tas bieži ilgstoši norit bez simptomiem, tāpēc cilvēks var nezināt, ka ir inficēts. Neārstēts C hepatīts var radīt hronisku aknu iekaisumu, aknu fibrozi, cirozi un palielināt aknu vēža risku. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka tiešas darbības pretvīrusu zāles var izārstēt vairāk nekā 95% cilvēku ar C hepatīta infekciju, bet pret C hepatītu pašlaik nav efektīvas vakcīnas.

D hepatīts ir iespējams tikai cilvēkiem, kuriem ir B hepatīta infekcija, jo D hepatīta vīrusam nepieciešams B hepatīta vīruss, lai tas varētu vairoties. Tāpēc B hepatīta vakcinācija netieši aizsargā arī pret D hepatītu.

E hepatīts izplatās galvenokārt ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku. Eiropā E hepatīts ir viens no vīrushepatītiem, kas tiek uzraudzīts, taču pacienta praktiskajā meklējumā visbiežāk svarīgākie ir A, B un C hepatīts. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka Eiropā biežākie vīrushepatīti ir A, B, C un E hepatīts.

A, B un C hepatīts — ko svarīgi nesajaukt?

Kā var inficēties ar hepatītu?

Inficēšanās ceļš ir atkarīgs no hepatīta veida. Tieši šī iemesla dēļ nav pareizi runāt par “hepatītu” kā vienu vienīgu infekciju.

Ar A hepatītu var inficēties, ja vīruss no inficēta cilvēka izkārnījumiem nonāk uz rokām, virsmām, pārtikā vai ūdenī un pēc tam mutē. Tāpēc A hepatīta profilaksē īpaši svarīga ir roku mazgāšana, drošs ūdens un pārtikas higiēna.

Ar B hepatītu var inficēties, ja inficēta cilvēka asinis, sperma vai citi ķermeņa šķidrumi nonāk cita cilvēka organismā. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs skaidro, ka B hepatīts var izplatīties arī ar ļoti nelielu asiņu vai ķermeņa šķidrumu daudzumu.

Ar C hepatītu visbiežāk inficējas asins kontakta ceļā. Tas var notikt, lietojot kopīgas injicēšanas ierīces, veicot procedūras ar nesteriliem instrumentiem, izmantojot kopīgus skuvekļus vai zobu birstes, ja uz tiem ir asinis. SPKC norāda, ka C hepatīts, līdzīgi B hepatītam, izplatās ar inficētu asiņu starpniecību.

Ikdienas sadzīves kontakts — saruna, apskāviens, šķaudīšana, klepošana, kopīga atrašanās telpā — parasti nav B vai C hepatīta pārneses veids. Tomēr nav ieteicams koplietot priekšmetus, uz kuriem var būt mikroskopiskas asins pēdas, piemēram, skuvekļus, zobu birstes, manikīra piederumus vai injicēšanas aprīkojumu.

Infekcijas mehānisms

Hepatīta infekcijas mehānisms nozīmē ceļu, kā vīruss nonāk organismā, sasniedz aknas un izraisa iekaisumu.

A hepatīta gadījumā vīruss nonāk organismā caur muti — ar piesārņotu ūdeni, pārtiku vai rokām. Tas nonāk gremošanas traktā, tālāk ar asinīm var sasniegt aknas un izraisīt aknu šūnu iekaisumu. Cilvēks var būt lipīgs vēl pirms skaidriem simptomiem, tāpēc uzliesmojumos īpaši svarīga ir higiēna un kontaktpersonu izvērtēšana. ECDC norāda, ka A hepatīta infekciozitāte var būt augsta vēl pirms dzeltes parādīšanās.

B un C hepatīta gadījumā vīruss organismā nonāk galvenokārt caur asinīm vai ķermeņa šķidrumiem. Pēc nonākšanas asinīs vīruss sasniedz aknas, kur var izraisīt aknu šūnu bojājumu. Daļa bojājuma rodas ne tikai paša vīrusa, bet arī imūnās sistēmas reakcijas dēļ — organisms cenšas iznīcināt inficētās šūnas, un šajā procesā veidojas iekaisums.

Ja infekcija netiek izvadīta no organisma un turpinās ilgstoši, hepatīts kļūst hronisks. Hronisks iekaisums var pakāpeniski veidot aknu fibrozi — rētaudu veidošanos aknās. Ja rētaudi kļūst plaši, var attīstīties ciroze. Ciroze nozīmē būtiski pārveidotu aknu struktūru un paaugstinātu aknu mazspējas un aknu vēža risku.

Inficēšanās un simptomu attīstības laika līnija

Hepatīta laika līnija nav vienāda visiem pacientiem. To ietekmē vīrusa veids, infekcijas deva, cilvēka vecums, imūnās sistēmas stāvoklis, blakusslimības un aknu veselība pirms inficēšanās.

Tipiska loģika ir šāda:

1. Notiek riska kontakts — piemēram, piesārņots ēdiens vai ūdens, nesterila procedūra, asins kontakts, neaizsargāts dzimumkontakts vai kontakts ar inficētu cilvēku.
2. Seko inkubācijas periods — laiks no inficēšanās līdz simptomiem. Šajā laikā cilvēks var justies vesels.
3. Var parādīties nespecifiski simptomi — nogurums, slikta dūša, apetītes zudums, neliela temperatūra, sāpes muskuļos vai locītavās.
4. Daļai pacientu parādās aknu iekaisumam raksturīgākas pazīmes — tumšs urīns, gaišas fēces, sāpes labajā paribē, dzelteni acu baltumi vai āda.
5. A hepatīta gadījumā infekcija parasti beidzas ar izveseļošanos. B un C hepatīta gadījumā daļai pacientu infekcija var kļūt hroniska.
6. Hroniska B vai C hepatīta gadījumā cilvēks gadiem var justies labi, bet aknu bojājums var progresēt.

Kam ir lielāks risks saslimt ar hepatītu?

Lielāks risks nav tikai “noteiktām grupām”. Hepatīta risks ir saistīts ar konkrētu pārneses ceļu.

A hepatīta risks ir lielāks cilvēkiem, kuri ceļo uz reģioniem ar zemāku ūdens un pārtikas higiēnas drošību, dzīvo vai strādā kolektīvos, kur vieglāk izplatās fekāli-orālas infekcijas, ir ciešā kontaktā ar A hepatīta slimnieku vai nav vakcinēti un nav iepriekš pārslimojuši A hepatītu. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka ikviens, kurš nav vakcinēts vai iepriekš inficējies, var saslimt ar A hepatītu.

B hepatīta risks ir lielāks cilvēkiem, kuriem ir neaizsargāti dzimumkontakti, vairāki dzimumpartneri, kontakts ar asinīm darba vai ikdienas apstākļos, kopīgas injicēšanas ierīces, dzīvesbiedrs vai ģimenes loceklis ar B hepatītu, kā arī bērniem, kuru mātei ir B hepatīta infekcija. Īpaši svarīga ir grūtnieču testēšana, jo savlaicīga rīcība var būtiski samazināt pārneses risku bērnam. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs iesaka grūtnieces pārbaudīt uz B hepatītu katras grūtniecības laikā.

C hepatīta risks ir lielāks cilvēkiem, kuri jebkad lietojuši injicējamās narkotikas, arī vienu reizi, saņēmuši medicīniskas vai skaistumkopšanas procedūras ar nepietiekami sterilām ierīcēm, veikuši tetovēšanu vai pīrsingu nedrošos apstākļos, saņēmuši asins pārliešanu valstīs vai laikā, kad pārbaudes nebija pietiekamas, vai dzīvo ar HIV infekciju. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs norāda, ka C hepatīta testēšana ir būtiska, jo droša un efektīva ārstēšana vairumu cilvēku var izārstēt 8–12 nedēļu laikā.

Kad noteikti jāveic hepatīta tests?

Ko darīt pēc iespējama riska kontakta?

Ja bijis iespējams riska kontakts, nevajadzētu gaidīt simptomu parādīšanos. B un C hepatīts var ilgstoši noritēt bez sūdzībām, bet infekcija tikmēr var saglabāties organismā. Pirmais solis ir sazināties ar ģimenes ārstu, infektologu vai gastroenterologu un izstāstīt, kāds kontakts noticis — asins kontakts, dzimumkontakts, nesterila procedūra, kopīgi asie higiēnas priekšmeti vai kontakts ar hepatīta slimnieku. Ārsts izvērtēs, kādi testi jāveic uzreiz un vai tie jāatkārto vēlāk, jo dažām infekcijām ir loga periods, kad analīzes vēl var būt negatīvas.

Hepatīta simptomi

Hepatīta simptomi var būt ļoti dažādi. Dažiem cilvēkiem ir izteikta dzelte un slikta pašsajūta, bet citiem nav gandrīz nekādu sūdzību. Tieši tāpēc hepatītu nevar droši izslēgt tikai pēc pašsajūtas.

Agrīnie simptomi var būt:

Vēlākas vai specifiskākas pazīmes var būt tumšs urīns, gaišas vai pelēcīgas fēces, dzelteni acu baltumi, dzeltenīga āda, ādas nieze, izteikts vājums, sāpes vai spiediena sajūta labajā paribē.

3–5 galvenās pazīmes, kas var liecināt par hepatītu, ir izteikts nogurums kopā ar sliktu dūšu vai apetītes zudumu, tumšs urīns, gaišas fēces, dzelteni acu baltumi vai āda, sāpes labajā paribē. Šo pazīmju kombinācija nav diagnoze, bet tā ir pietiekams iemesls vērsties pie ārsta un veikt analīzes.

Dzelte rodas tāpēc, ka aknu iekaisuma vai žults atteces traucējumu gadījumā organismā var uzkrāties bilirubīns — viela, kas veidojas, sadaloties sarkanajām asins šūnām. Ja bilirubīna kļūst par daudz, āda un acu baltumi var kļūt dzelteni, urīns tumšāks, bet fēces gaišākas.

Hronisks hepatīts bieži ir īpaši viltīgs, jo cilvēks var justies salīdzinoši labi. C hepatīts bieži netiek pamanīts, kamēr nav veikts tests vai nav konstatēti paaugstināti aknu rādītāji. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs norāda, ka daudzi cilvēki ar C hepatītu neizskatās un nejūtas slimi, tāpēc nezina, ka viņiem ir infekcija.

A hepatīts: “netīro roku slimība”

A hepatīts ir akūts vīrushepatīts, kas izplatās fekāli-orālā ceļā. Tas nozīmē, ka vīruss no inficēta cilvēka izkārnījumiem nonāk mutē — visbiežāk caur netīrām rokām, piesārņotu ūdeni, pārtiku vai virsmām.

A hepatītu sauc par “netīro roku slimību”, jo roku higiēna ir viens no svarīgākajiem profilakses pasākumiem. Taču šis nosaukums nedrīkst radīt maldīgu priekšstatu, ka saslimst tikai cilvēki ar sliktu personīgo higiēnu. A hepatīts var izplatīties arī ceļojumos, pārtikas apritē, ģimenēs, bērnu kolektīvos vai citās situācijās, kur vīruss nonāk pārtikā vai uz virsmām.

A hepatīta simptomi var būt nogurums, slikta dūša, vemšana, apetītes zudums, sāpes vēderā, temperatūra, tumšs urīns, gaišas fēces un dzelte. Bērniem A hepatīts biežāk var noritēt viegli vai bez izteiktiem simptomiem, bet pieaugušajiem slimības gaita var būt smagāka.

A hepatīts nekļūst hronisks. Pēc pārslimošanas parasti veidojas imunitāte. Ārstēšana pārsvarā ir atbalstoša — šķidruma uzņemšana, atpūta, alkohola nelietošana un ārsta uzraudzība. Specifiska pretvīrusu ārstēšana A hepatītam parasti nav nepieciešama.

Pret A hepatītu ir vakcīna. SPKC norāda, ka vakcinācija pret A hepatītu var būt ieteicama pēc riska kontakta, ja to iespējams veikt divu nedēļu laikā, bet Latvijā A hepatīta vakcinācija nav iekļauta valsts apmaksātajā vakcinācijas kalendārā.

Ceļojuma laikā A hepatīta risku samazina vakcinācija, drošs dzeramais ūdens, izvairīšanās no nezināmas izcelsmes ledus, rūpīga roku mazgāšana, termiski pietiekami apstrādāts ēdiens un piesardzība ar neapstrādātiem produktiem vietās, kur ūdens un pārtikas drošība nav garantēta.

B hepatīts: pārnese, riski un vakcinācija

B hepatīts ir vīrusu infekcija, kas skar aknas un var būt akūta vai hroniska. Akūta infekcija var beigties ar izveseļošanos un vīrusa aktivitātes nomākšanu, bet daļai cilvēku vīruss organismā saglabājas ilgstoši un veidojas hronisks B hepatīts.

B hepatīta vīruss ir DNS vīruss. Tas var ilgstoši saglabāties aknu šūnās jeb hepatocītos īpašā noturīgā formā, tāpēc infekciju pilnībā izskaust no organisma parasti nav iespējams. Ja imūnā sistēma tiek nomākta, piemēram, noteiktu slimību vai ārstēšanas dēļ, B hepatīta vīruss var reaktivēties. Tāpēc cilvēkiem ar pārslimotu vai hronisku B hepatītu noteiktās situācijās nepieciešama ārsta uzraudzība.

B hepatītu var pārnest ar asinīm, spermu un citiem ķermeņa šķidrumiem. Inficēšanās var notikt dzimumkontakta laikā, lietojot kopīgas adatas vai injicēšanas piederumus, veicot procedūras ar nesteriliem instrumentiem, kā arī no mātes bērnam grūtniecības vai dzemdību laikā. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka B hepatītu var pārnest arī agrā bērnībā un ar nedrošām injekcijām.

B hepatīta simptomi var būt līdzīgi citiem hepatītiem: nogurums, apetītes zudums, slikta dūša, sāpes vēderā, tumšs urīns, gaišas fēces, locītavu sāpes, drudzis un dzelte. Taču B hepatīts var noritēt arī bez simptomiem, īpaši hroniskā formā.

B hepatītu diagnosticē ar asins analīzēm. Parasti ārsts izvērtē B hepatīta marķierus — testus, kas parāda, vai cilvēkam ir aktīva infekcija, pārslimota infekcija, imunitāte pēc vakcinācijas vai nepieciešama papildu izmeklēšana. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs iesaka pieaugušajiem veikt B hepatīta skrīningu vismaz vienu reizi dzīvē, bet cilvēkiem ar pastāvīgu risku — atkārtoti.

Pret B hepatītu ir efektīva vakcīna. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka B hepatīta vakcīna aizsargā vismaz 20 gadus un, visticamāk, visu mūžu, ja vakcinācijas kurss ir pabeigts. Latvijā B hepatīta vakcinācija ir būtiska sabiedrības veselības profilakses daļa; SPKC informatīvajos materiālos norādīts, ka Latvijā zīdaiņu vakcinācija pret B hepatītu tiek veikta kopš 1997. gada.

Hronisku B hepatītu ne vienmēr iespējams pilnībā izārstēt tādā nozīmē, ka vīruss pilnīgi izzūd no organisma, tomēr mūsdienu terapija var nomākt vīrusa vairošanos, samazināt aknu bojājuma progresēšanu un mazināt komplikāciju risku. Ārstēšanas nepieciešamību nosaka ārsts, vērtējot vīrusa aktivitāti, aknu enzīmus, aknu fibrozi un citus faktorus. EASL vadlīnijas uzsver agrīnas diagnostikas, riska stratifikācijas, regulāras novērošanas un personalizētas ārstēšanas nozīmi B hepatīta aprūpē.

C hepatīts: kāpēc to bieži atklāj novēloti?

C hepatīts ir aknu infekcija, ko izraisa C hepatīta vīruss. Galvenais pārneses ceļš ir asins kontakts. C hepatīts bieži tiek atklāts novēloti, jo akūtas infekcijas laikā simptomi var nebūt vai būt ļoti viegli. Cilvēks var gadiem dzīvot bez sūdzībām, bet aknās pakāpeniski veidojas hronisks iekaisums.

C hepatīta riska faktori ir kopīgu adatu vai injicēšanas piederumu lietošana, tetovēšana vai pīrsings nedrošos apstākļos, medicīniskas vai zobārstniecības manipulācijas ar nepietiekami sterilām ierīcēm, kopīgi skuvekļi vai zobu birstes, uz kurām var būt asinis, kā arī noteiktas seksuālas prakses ar asiņu kontaktu. Dzimumkontakta ceļā C hepatīts izplatās retāk nekā B hepatīts, tomēr risks nav nulle, īpaši asiņošanas, gļotādas bojājumu, HIV līdzinfekcijas vai citu seksuāli transmisīvu infekciju gadījumā.

C hepatītu diagnosticē ar asins analīzēm. Sākotnēji var noteikt antivielas pret C hepatītu, bet pozitīvs antivielu tests vēl nenozīmē aktīvu infekciju. Lai apstiprinātu aktīvu infekciju, nepieciešams tests, kas nosaka vīrusa ģenētisko materiālu asinīs. Tālāk ārsts izvērtē aknu stāvokli un ārstēšanas nepieciešamību.

Mūsdienās C hepatīts ir viena no būtiskākajām infekcijām, kur medicīnā noticis liels progress. Ārstēšanā izmanto tiešas darbības pretvīrusu zāles. Šīs zāles nozīmē ārsts, un konkrēts ārstēšanas režīms ir atkarīgs no pacienta situācijas. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs norāda, ka C hepatītu var izārstēt vairāk nekā 95% gadījumu ar 8–12 nedēļu perorālu terapiju, izmantojot tiešas darbības pretvīrusu līdzekļus.

Pret C hepatītu vakcīnas nav. Tāpēc svarīgākā profilakse ir drošas procedūras, asins kontakta riska mazināšana, sterili instrumenti un testēšana pēc riska kontakta. Pasaules Veselības organizācija apstiprina, ka pašlaik nav efektīvas vakcīnas pret C hepatītu.

Diagnostika: kādas analīzes jāveic?

Ja ir aizdomas par hepatītu, ārsts parasti sāk ar sarunu par simptomiem, riska kontaktiem, ceļojumiem, medikamentiem, alkohola lietošanu, procedūrām, seksuālo veselību un iepriekšējām slimībām. Pēc tam tiek nozīmētas asins analīzes.

ALAT un ASAT ir aknu enzīmi. Ja tie ir paaugstināti, tas var liecināt par aknu šūnu bojājumu, bet tas automātiski nenozīmē hepatītu. Paaugstināti aknu rādītāji var būt arī taukainas aknu slimības, alkohola ietekmes, medikamentu, žultsceļu problēmu, intensīvas fiziskas slodzes vai citu iemeslu dēļ. Tāpēc rezultātus izvērtē ārsts.

Negatīvs tests uzreiz pēc riska kontakta ne vienmēr pilnībā izslēdz infekciju, jo dažām infekcijām ir “loga periods” — laiks, kad infekcija jau ir notikusi, bet analīzēs vēl nav droši nosakāma. Tāpēc pēc riska kontakta testēšanas laiku un atkārtotas analīzes jāplāno ar ārstu.

B un C hepatīta eksprestesti Latvijā ir pieejami HIV profilakses punktos. SPKC norāda, ka šajos punktos iespējams bez maksas, anonīmi un konfidenciāli veikt HIV, sifilisa, B un C hepatīta eksprestestus un saņemt pirms un pēc testa konsultāciju.

Ko nozīmē pozitīvs tests?

Pozitīvs hepatīta tests ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu. Daži testi parāda, ka cilvēks kādreiz ir saskāries ar infekciju vai ir vakcinēts, bet citi testi norāda uz aktīvu infekciju. Piemēram, C hepatīta antivielu pozitīvs tests nozīmē, ka organisms ir saskāries ar vīrusu, bet aktīvas infekcijas apstiprināšanai nepieciešama papildu analīze, kas nosaka pašu vīrusu asinīs. B hepatīta gadījumā jāvērtē vairāki marķieri kopā, tāpēc rezultātus vienmēr jāinterpretē ārstam.

Ārstēšana un atveseļošanās

Hepatīta ārstēšana ir atkarīga no hepatīta veida, slimības smaguma, aknu stāvokļa un pacienta kopējās veselības.

A hepatīta ārstēšana parasti ir atbalstoša. Tas nozīmē atpūtu, pietiekamu šķidruma uzņemšanu, alkohola nelietošanu, aknām potenciāli kaitīgu vielu izvairīšanos un ārsta novērošanu. Antibiotikas A hepatītam nepalīdz, jo tā ir vīrusu infekcija.

B hepatīta gadījumā akūta infekcija bieži tiek ārstēta atbalstoši, bet hroniska B hepatīta gadījumā ārsts izvērtē, vai nepieciešama recepšu pretvīrusu terapija. Ne visiem pacientiem ar B hepatītu terapija jāsāk uzreiz, bet visiem nepieciešama medicīniska izvērtēšana un uzraudzība, jo hronisks B hepatīts var progresēt arī bez izteiktām sūdzībām.

C hepatīta gadījumā mūsdienu ārstēšana parasti balstās uz tiešas darbības pretvīrusu zālēm. Konkrētu terapijas shēmu, ilgumu un nepieciešamos izmeklējumus nosaka ārsts. Pašārstēšanās nav pieļaujama. Ārstēšanas mērķis ir panākt, ka vīruss asinīs vairs nav nosakāms un aknu bojājuma risks samazinās.

Slimnīca hepatīta gadījumā var būt nepieciešama, ja ir izteikta dzelte, smaga vemšana vai atūdeņošanās, apziņas traucējumi, asiņošanas pazīmes, ļoti slikti aknu rādītāji, aizdomas par aknu mazspēju vai smaga blakusslimība. Steidzama ārsta palīdzība nepieciešama arī tad, ja simptomi strauji pastiprinās.

Alkoholu hepatīta laikā nedrīkst lietot, jo tas palielina aknu slodzi un var pasliktināt aknu bojājumu. Uzturam jābūt sabalansētam, ar pietiekamu šķidruma uzņemšanu un viegli panesamiem ēdieniem. Nav nepieciešamas ekstrēmas “aknu attīrīšanas” diētas; svarīgākais ir izvairīties no alkohola, nepārdomātiem uztura bagātinātājiem un medikamentiem bez ārsta saskaņojuma.

Atveseļošanās laiks ir individuāls. Pēc A hepatīta nogurums var saglabāties vairākas nedēļas. Hroniska B vai C hepatīta gadījumā atveseļošanās nozīmē ne tikai simptomu mazināšanos, bet arī vīrusa aktivitātes kontroli, aknu stāvokļa izvērtēšanu un regulāru novērošanu.

Profilakse un vakcinācija

Hepatīta profilakse sākas ar zināšanām par pārneses ceļu.

A hepatīta profilakse

• Mazgāt rokas ar ziepēm, īpaši pēc tualetes un pirms ēšanas.
• Ceļojumos lietot drošu ūdeni.
• Izvairīties no nezināmas izcelsmes ledus un nepietiekami termiski apstrādātas pārtikas.
• Apsvērt vakcināciju pirms ceļojumiem vai pēc riska kontakta.
• Ievērot pārtikas higiēnu.

B hepatīta profilakse

• Vakcinācija.
• Prezervatīva lietošana dzimumkontakta laikā, īpaši ja partnera infekcijas statuss nav zināms.
• Nelietot kopīgas adatas, šļirces un injicēšanas piederumus.
• Neveikt procedūras vietās, kur nav pārliecības par sterilitāti.
• Grūtniecības laikā veikt nepieciešamās pārbaudes.

C hepatīta profilakse

• Nelietot kopīgas adatas vai injicēšanas piederumus.
• Izvēlēties tikai drošas tetovēšanas, pīrsinga, manikīra un medicīnisko procedūru vietas.
• Nedalīties ar skuvekļiem, zobu birstēm un citiem priekšmetiem, uz kuriem var būt asinis.
• Veikt testu pēc riska kontakta.
• Cilvēkiem ar C hepatītu — saņemt ārstēšanu, lai mazinātu komplikāciju un tālākas pārneses risku.

Pret A un B hepatītu ir pieejama vakcinācija. Pret C hepatītu vakcīnas nav. ASV Slimību kontroles un profilakses centra profesionālajos materiālos norādīts, ka C hepatīta vakcīna nav pieejama, bet A un B hepatītam vakcinācija ir būtiska profilakses daļa.

Prezervatīvs samazina B hepatīta pārneses risku dzimumkontakta laikā, bet pilnīga aizsardzība ir vakcinācija pret B hepatītu. C hepatīta seksuālās pārneses risks parasti ir zemāks, bet pieaug situācijās, kur iespējams asins kontakts vai gļotādu bojājumi.

Vai iespējama imunitāte pret hepatītu?

Imunitāte ir atkarīga no hepatīta veida.

Pēc A hepatīta pārslimošanas parasti veidojas ilgstoša imunitāte. Imunitāti pret A hepatītu var iegūt arī vakcinējoties.

Pret B hepatītu imunitāti var iegūt vakcinējoties vai pēc pārslimotas infekcijas. Vakcinācija ir drošākais profilakses ceļš. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka B hepatīta vakcīna nodrošina ilgstošu aizsardzību pēc pabeigta vakcinācijas kursa.

Pret C hepatītu aizsargājošas vakcīnas nav, un pārslimošana negarantē drošu aizsardzību pret atkārtotu inficēšanos. Cilvēks var atkārtoti inficēties ar C hepatītu, ja pēc ārstēšanas vai spontānas izveseļošanās atkal notiek riska kontakts.

Saslimšanas sekas un komplikācijas

A hepatīts parasti nekļūst hronisks, bet var radīt smagu akūtu slimības gaitu, īpaši pieaugušajiem, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar iepriekšēju aknu slimību.

B un C hepatīts ir bīstamāks tieši hroniskuma dēļ. Hronisks aknu iekaisums var pakāpeniski radīt fibrozi, cirozi, aknu mazspēju un palielināt aknu vēža risku. C hepatīta gadījumā Pasaules Veselības organizācija norāda, ka nāves gadījumi visbiežāk saistīti ar cirozi un hepatocelulāru karcinomu jeb primāru aknu vēzi.

Svarīgi: ne katram cilvēkam ar B vai C hepatītu attīstās smagas komplikācijas, bet bez diagnostikas un ārsta uzraudzības nav iespējams droši zināt, kāds ir individuālais risks.

Hepatīts un citas aknu slimības

Hepatīts un aknu ciroze nav viens un tas pats. Hepatīts ir iekaisums, bet ciroze ir ilgstoša bojājuma sekas, kad aknās izveidojas rētaudi un mainās aknu struktūra. Hronisks B vai C hepatīts var būt viens no cirozes iemesliem.

Hepatīts un taukainā aknu slimība var dot līdzīgus aknu analīžu traucējumus, piemēram, paaugstinātu ALAT vai ASAT. Taukainā aknu slimība biežāk saistīta ar lieko svaru, insulīna rezistenci, cukura diabētu vai vielmaiņas traucējumiem, bet hepatīts var būt infekciozs, toksisks vai autoimūns. Precīzai atšķiršanai nepieciešamas analīzes un ārsta izvērtējums.

Hepatīts un žultspūšļa slimības var radīt līdzīgas sūdzības — sāpes labajā paribē, sliktu dūšu, dzelti, gaišas fēces vai tumšu urīnu. Tāpēc dzeltes gadījumā jāvērtē ne tikai hepatīts, bet arī žultsceļu nosprostojums un citas slimības.

Hepatīts un alkohola izraisīts aknu bojājums var pastāvēt vienlaikus. Alkohols pasliktina aknu stāvokli un var paātrināt aknu bojājuma progresēšanu hroniska hepatīta gadījumā.

Hepatīts un HIV bieži tiek pieminēti kopā tāpēc, ka B, C hepatītam un HIV var būt kopīgi pārneses ceļi — asins kontakts un dzimumkontakts. Tāpēc HIV profilakses punktos Latvijā tiek piedāvāta arī B un C hepatīta testēšana.

Kas medicīnā ir skaidri pierādīts, un pie kā vēl strādā?

Medicīniski labi pierādīts:

• A hepatīts izplatās fekāli-orālā ceļā un parasti nekļūst hronisks.
• B hepatīts var kļūt hronisks un ir novēršams ar vakcināciju.
• C hepatīts bieži ilgstoši norit bez simptomiem.
• C hepatītu mūsdienās vairumā gadījumu iespējams izārstēt ar tiešas darbības pretvīrusu terapiju.
• B un C hepatīta agrīna diagnostika samazina komplikāciju risku.
• Alkohols hepatīta gadījumā palielina aknu slodzi un nav ieteicams.

Jomas, kur medicīna aktīvi attīstās:

• B hepatīta funkcionāla izārstēšana — mērķis ir panākt noturīgu vīrusa kontroli bez ilgstošas terapijas.
• C hepatīta eliminācijas programmas — uzsvars uz plašāku testēšanu, ātrāku sasaisti ar ārstēšanu un riska grupu sasniegšanu.
• Ātrāka un pieejamāka diagnostika — eksprestesti, vienkāršāki testēšanas algoritmi, testēšana ārpus slimnīcām.
• Vakcīnas pret C hepatītu izstrāde — pagaidām efektīvas vakcīnas nav.
• Personalizēta aknu riska novērtēšana — kombinējot asins analīzes, neinvazīvus aknu fibrozes testus un pacienta individuālos riska faktorus.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Pie ārsta jāvēršas, ja ir dzelteni acu baltumi vai āda, tumšs urīns, gaišas fēces, izteikts nogurums kopā ar sliktu dūšu vai apetītes zudumu, sāpes labajā paribē, paaugstināti aknu rādītāji analīzēs vai bijis riska kontakts.

Steidzama medicīniska palīdzība nepieciešama, ja ir apziņas traucējumi, izteikta miegainība, asiņošana, spēcīga vemšana, nespēja uzņemt šķidrumu, strauji pieaugoša dzelte, stipras sāpes vēderā vai ļoti slikta pašsajūta.

Pēc riska kontakta nevajag gaidīt simptomus. Īpaši B un C hepatīta gadījumā simptomi var neparādīties, bet infekcija var saglabāties organismā. Labākā rīcība ir sazināties ar ģimenes ārstu, infektologu, gastroenterologu vai hepatologu un vienoties par testēšanas laiku.

Medicīniska atruna

Šim rakstam ir informatīvs un izglītojošs raksturs. Tas neaizstāj ārsta konsultāciju, diagnostiku vai individuāli nozīmētu ārstēšanu. Hepatīta simptomi var būt nespecifiski un līdzināties citām aknu, žultsceļu, gremošanas sistēmas vai infekcijas slimībām, tāpēc pašdiagnostika un pašārstēšanās var būt kļūdaina. Ja jums ir dzelteni acu baltumi vai āda, tumšs urīns, gaišas fēces, izteikts nogurums, slikta dūša, sāpes labajā paribē, paaugstināti aknu rādītāji vai bijis iespējams riska kontakts, vērsieties pie zem raksta norādītajiem Medart klīnikas speciālistiem — ģimenes ārsta, infektologa, gastroenterologa vai hepatologa. Smagu, strauji pasliktinošos vai augsta riska simptomu gadījumā, piemēram, apziņas traucējumu, asiņošanas, nespējas uzņemt šķidrumu, strauji pieaugošas dzeltes vai ļoti sliktas pašsajūtas gadījumā, nekavējoties meklējiet neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Atsauces un autoritatīvi avoti

• Slimību profilakses un kontroles centrs: A hepatīts, B hepatīts, C hepatīts, HIV profilakses punkti un bezmaksas B un C hepatīta eksprestestēšana Latvijā.
• Pasaules Veselības organizācija (WHO): A hepatīta, B hepatīta un C hepatīta faktu lapas; vakcinācija, pārnese, ārstēšana un globālā hepatīta kontrole.
• ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (CDC): Pamatinformācija par B hepatītu un C hepatītu; testēšana, simptomi, skrīnings un ārstēšana.
• Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC): Vīrushepatīti, A hepatīta faktu lapa, pārnese un inkubācijas periods.
• Eiropas Aknu pētniecības asociācija (EASL): B hepatīta klīniskās vadlīnijas, agrīna diagnostika, riska stratifikācija, novērošana un personalizēta ārstēšana.

Konsultēja

• Infektoloģe, hepatoloģe prof. Angelika Krūmiņa
• Ārsts, rezidents Vladimirs Morozovs